Psiholoģiskā neauglība: tā mēdz būt?

Šī problēma ir pazīstama lielai daļai sieviešu. Ko darīt, ja gribat dzemdēt bērnu, bet jums neizdodas ieņemt vai iznēsāt bērnu, kaut gan ginekoloģisku problēmu nav? Visticamāk problēma meklējama psiholoģiskajā neauglībā. Kas tā tāda ir un kā šo problēmu atrisināt, stāsta Kleoo.lv psihologs
Liene, 30 gadi: «Man ir 30 gadi un esmu pilnīgi vesela (veicu izmeklēšanas), piecus gadus laulībā, un visus šos gadus neveiksmīgi cenšos ieņemt bērnu. Ārsti saka, ka problēma visticamāk ir psiholoģiska, nekā fizioloģiska. Palīdziet, es ļoti vēlos bērnu un esmu izmisusi!»
Sandra, 25 gadi: «Man jau ir bijuši trīs spontānie aborti, tagad atkal esmu stāvoklī un ar šausmām gaidu liktenīgo stundu, kad kārtējā grūtniecība tiks pārtraukta. Ārsti rūpējas par mani un iesaka iziet psihoterapiju».
Maruta, 37 gadi: «Man jau ir 37 gadi, bet es ļoti baidos no visa, kas saistīts ar bērniem. Nevaru iedomāties sevi stāvoklī, bet dzemdības vispār mani biedē – ja nu notiek kaut kas briesmīgs? Esmu pilnīgi vesela, bet domāju par surogātmāti».
Mūsdienu medicīna ir ļoti attīstīta un spēj atrisināt visdažādākās problēmas, kas saistītas ar neauglību, nespēju iznēsāt bērnu, bērnu nāvi u.tml. Tajā pašā laika, neņemot vērā nopietnas veselības problēmas, daudzas sievietes vienalga nevar ieņemt bērnu un iznēsāt to.
Tā ir tā saucamā psiholoģiskā neauglība. Lai atbrīvotos no šīs diagnozes, bieži vien pietiek tikai noskaidrot un izanalizēt patiesos iemeslus, kāpēc ir radies psiholoģiskais „noliegums grūtniecībai”
Paskatīsimies, kādi ir pamatmehānismi, kas formē psiholoģisko neauglību un noskaidrosim paņēmienus, kā atrisināt doto problēmu.

Bailes un aizspriedumi.

Jau trešā grūtniecība Andrai beidzās ar spontāno abortu. Izmisusi atrast palīdzību pie ārstiem, devās pie psihologa. Izrādījās, ka dziļi Svetas zemapziņā slēpjas bailes no dzemdību lāsta, par kuru bērnībā bija dzirdējusi no savas vecmāmiņas. Ģimenes leģenda vēstīja, ka katru reizi, kad dzimst bērns, kāds no radiniekiem mirst! Lai gan Andra sen jau ir izaugusi un pati šo stāstu neatcerējās, dotā informācija nekur nepazuda, tikai veiksmīgi atrada vietu zemapziņā, traucējot normāli noritēt grūtniecībai.
Kaut kad sen viņas smadzenes secināja: grūtniecība – tā apdraud manu ģimeni, tāpēc vajag pasargāt sevi no šiem draudiem.
Šāda veida bloki mūsu galvā dzimst neapzināti – kā reakcija uz kaut kādu psiholoģisko traumu. Turklāt mūsu smadzenēm ir pilnīgi vienalga, vai draudi reāli pastāv vai nē, tās turpina saudzēt, kaut arī notikums ir zaudējis savu šausminošo nozīmi. Aizsargbloki var formēties ne tikai uz reālu notikumu pamata (piemēram, kāds no paziņām vai ģimenes loceklis ir nomiris dzemdībās vai guvis kādu smagu slimību, bērns piedzimis miris u.tml.), bet arī uz informācijas fona, kas gūta lasot literatūru, skatoties televīziju, meklējot informāciju internetā.
Piemēram, jūs kaut kad bērnībā redzējāt filmu, kur galvenā varone dzemdībās nomira, un tas jūs tik ļoti satrauca, ka smadzenes radīja automātisku aizsardzību pret kritiskām situācijām: dzemdībām – tas ir bīstami, tāpēc nevajag pieļaut. Rezultāts – nemitīgi spontānie aborti.
Pie tipiskām bailēm ir attiecināmas arī bailes no traumām, sāpēm dzemdībās, bezpalīdzības, profesionālas palīdzības neesamības, bailes nespējā materiāli apgādāt bērnu u.c.
Vēl viens no psiholoģiskās neauglības iemesliem var būt izteiktā vēlme ieņemt bērnu, ieciklēšanās domās kļūt par māti, nevis bailes ieņemt bērnu, bet bailes neieņemt bērnu .
Tā tas notika ar Inesi. Viņa auga ļoti turīgā ģimenē un tāpēc, gūstot tikai pozitīvu pieredzi attiecībās, agri apprecējās. Ātri vien vecāki jaunajam pārim pieprasīja mazbērnus. Inese ļoti vēlējās bērnus, bija pilnīgi vesela un nesaprata, kāpēc vēlme ieņemt bērnu nepiepildās. Meitene pildīja visas ārsta rekomendācijas un lietoja speciālos līdzekļus, lai ātrāk apaugļotos. Bet pūles bija veltas. Vecāku spiediens noveda pie tā, ka meitenei sākās stress, viņa neizturēja, un, ignorējot ārstu nosacījumus, ieslīga arvien dziļāk vienaldzībā, pilnīgi aizmirstot par pēcnācēju ražošanu.
Kāds bija viņas pārsteigums, kad viņa uzzināja, ka ir grūta! Kā tikko spriedze tika noņemta, vēlēšanās piepildījās pati no sevis

Sociālie aizspriedumi.

Mūsdienās sabiedrība neatbalsta agras laulības un bērnu radīšanu. Tieši tāpēc daudzi vecāki, jau no bērnības cenšoties pasargāt savus bērnus, spītīgi biedē ar šausmīgām sekām. Un, lūk, pusaudžu vecums jau ir aiz muguras, draudi pagājuši garām, augstākā izglītība iegūta, prestižs darbs atrasts, laulības zīmogs saņemts. Un it kā nekas netraucē radīt pēcnācējus – bet ieņemt bērnu nekā neizdodas.
Pie visa vainīgas zemapziņā iesētās bailes nelaikā ieņemt bērnu, audzināt to nepilnā ģimenē .
Mūsdienās sievietēm ieņemt bērnu traucē arī bailes iziet no "aprites", pazaudēt prestižo un labi apmaksāto darbu, savu biznesu grūtniecības un bērna audzināšanas dēļ.
Sabiedrība formē sociāli veiksmīgas sievietes tēlu. Iznāk, ka šobrīd mātes loma ir atbīdīta otrajā plānā, jo pats galvenais – realizēt sevi karjerā un ieņemt savu vietu sociumā.
Un tad sanāk tā, ka bērnu it kā gribas, bet bailes zaudēt savu stāvokli sabiedrībā bloķē šo dabisko vēlmi.

Bērnības traumas.

Ir ģimenes, no kurām bērni aiziet ar lielu negatīvisma devu, vēlāk rodot lielas problēmas savā turpmākajā dzīvē.
Pieredze, kas uzkrāta vecāku mājās, var radīt virkni iemeslu aizliegumam radīt pēcnācējus. Tas var izpausties gan kā apzināts atteikums no bērniem un laulības, gan arī kā neapzināta nespēja ieņemt bērnu.
Piemēram,

Anitas vecāki izšķīrās, kad meitenes māte bija stāvoklī. Māte meiteni audzināja viena pati, saskārās ar daudzām materiālām grūtībām. Neskatoties uz laimīgo laulību, jau pieaugusī meitene baidās, ka vīrs varētu pamest viņu un viņai vienai nāktos audzināt bērnu. Nav brīnums, ka viņa daudzu gadu garumā nevar ieņemt bērnu, jo viņas smadzenes pieņem grūtniecību, kā patiesu draudu viņas ģimenes laimei!

Artas vecāki meitenei lika visu laiku saprast, ka bērna piedzimšana – tas ir saistīts ar lielām problēmām, bet tēvs nemitīgi atkārtoja, ja nebūtu bērnu, viņš tik daudz ko būtu sasniedzis dzīvē. Arta veido veiksmīgu karjeru un jau divus gadus ārstējas no neauglības.

Lolitas ģimene bija nabadzīga, vecāki neko nevarēja atļauties, visu labāko atdeva bērniem. No visa tā meitene secināja, ka bērni – tas ir apgrūtinājums un nāksies no daudz kā atteikties viņu dēļ.

Lolita veiksmīgi apprecējās, un tagad viņas dzīve ir pilna izklaidēm un baudījumiem. Viņas pirmā grūtniecība noslēdzās ar spontāno abortu, un no jauna ieņemt bērnu viņa nesteidzas, paskaidrojot vīram, ka viņiem pagaidām vajagot padzīvot sev.

Kāda no vecākiem alkoholisms, kāda ģimenes locekļa nāve, cietsirdīga attieksme pret bērniem, rūpes par jaunāko brāli vai māsu, liedzot laiku sev, nelabvēlīga situācija ģimenē – viss tas noteiktos apstākļos var veicināt zemapzinīgu baiļu rašanos ieņemt bērnu, kas savukārt noved pie neauglības vai spontānā aborta.

Personīgās problēmas un otreizējās izdevības.

Drauds ārējām izskatam, ko dod grūtniecība un dzemdības, daudzām sievietēm ir pamatiemesls psiholoģiskajai neauglībai.
Skaistuma un jaunības kults, kuru translē televīzijas raidījumi vai žurnālu raksti nenobriedušam prātam, dažkārt var kļūt par dzīves ideālu. Secīgi, viss, kas saistīts ar bērniem, nes apdraudējumu, un tāpēc tādai skaituma kulta piekritējai neapšaubāmi var iestāties psiholoģiskā neauglība.
Vēl viena no fobiskam bailēm ir bailes zaudēt vīru, īpaši, ja viņš nodrošina ģimeni un ir laba "partija". «Es kļūšu nepievilcīga, bet viņam visapkārt ir vienas vienīgas skaistules, kas var aizvilināt barotāju », - spriež meitene, bet smadzenes tajā pašā laikā noliedz grūtniecību.
Salasoties grāmatas, pārskatoties filmas, sarunu šovus un saklausoties draudzeņu šausminošos stāstus, daudzas sievietes baidās, ka bērns varētu traucēt ģimenes dzīvei. Ka viņš paņems daudz laika, un pārim nepietiks laika seksam, sarunām un dzīvei sev.
Par iemeslu var kļūt arī pašas sievietes infantīlisms. Neatkarīgi no vecuma, pati būdama bērns, nav gatava atbildēt par vēl kādu.
Zemapziņā viņa baidās, ka bērnam tiks veltīts vairāk uzmanības, nekā viņai. Šādai sievietei pašai ir nepieciešama papildus uzmanība un viņa to gūst gadiem fanātiski ārstējoties no neauglības.
Interesanti, ka ar psiholoģisko neauglību var slimot abi, gan vīrietis, gan sieviete. Tādi cilvēki neapzinoties tiecas viens pie otra, kaut gan ar citiem partneriem viņiem varētu būt bērni. Problēmas savstarpējās attiecībās var veicināt aizliegumu grūtniecībai. Piemēram, viens no pāra nav pārliecināts, ka viņam blakus ir tieši tas cilvēks, ar kuru kopā vēlētos pavadīt visu atlikušo mūžu. Viņš var cik vien grib deklarēt savu vēlmi pēc bērniem, bet tad tieši ar šo partneri viss būs velti . Psiholoģiski neauglīgie pāri var pat neapzinoties traucēt sev ieņemt bērnu. Piemēram, auglīgākajās dienās viņi var pēkšņi sākt strīdēties, var rasties kādas neatliekamas lietas, komandējumi … Jebkas, lai tikai nebūtu jānodarbojas ar mīlēšanos.
Starp citu, vīrieša organisms var izstrādāt antivielu pret paša spermatozoīdiem, mazinot to kustību un spermas vērtīgumu, ja stiprā dzimuma pārstāvis kaut kādu iemeslu (lai ar neapzinoties) dēļ nevēlas bērnus vai tieši no konkrētās sievietes.
Tāpat iespējams ir variants, ka sieviete, kas cieš no psiholoģiskās neauglības, atrod patiešām neauglīgu partneri.
Dažreiz ģimenei, kur pārtrūkušas savstarpējās attiecības, neauglība ir vienīgais faktors attiecību saliedēšanai: citādi starp diviem cilvēkiem nav nekā kopēja, viņi kļūst vēsi viens pret otru, bet vēlas bērnus. Sāk pie tā cītīgi strādāt, tas viņus satuvina, rodas kopējs mērķis. Bet, kad rezultāts tiks sasniegts, nekā kopēja nepaliks, tāpēc grūtniecība neiestājas.

Psiholoģiskā neauglība: kā ārstēt?

1. Godīgi sev atzīstieties, kāpēc vēlaties bērnu. Ja ar tā palīdzību vēlaties sasniegt kādus mērķus vai atbrīvoties no garlaicības ikdienas dzīvē, tad padomājiet, vai nav iespējams sasniegt vēlamo citādi.
Nekad neizmantojiet bērnu problēmu risināšanas nolūkā. Bērns ir jāvēlas pats par sevi. Atrisinot problēmas patstāvīgi un patiesi vēloties dzemdēt bērnu, jūs jau daļēji tuvojaties viņa ieņemšanai.
2. Nododiet visas nepieciešamās analīzes, lai noskaidrotu, vai jums patiešām nav kaut kādu fizioloģisku iemeslu. Pārliecinieties arī par to, vai jūsu partneris ir pilnīgi vesels un patiešām vēlas bērnu, ne tikai tāpēc, lai izpatiktu jums vai apstākļiem.
3. Uzrakstiet visas bailes, kuras nāk prātā, iedomājoties grūtniecību, dzemdības un bērnus vispār. Uzrakstiet sava partnera bailes.
4. Izanalizējiet baiļu rašanās iemeslus. Piemēram: «Bailes no sāpēm. Iemesls: lasīju internetā šausminošu stāstu par kādas sievietes dzemdībām».
5. Samainiet mīnusu pret plusu. Piemēram: «Mīnuss – lasīju šausminošu stāstu internetā, tagad baidos dzemdēt» - «Pluss – apkārt ir daudz draudzeņu, kuras veiksmīgi piedzemdēja bērnus labos dzemdību namos un jau laikus vienojās par pretsāpju līdzekļiem.
Ir tik daudz sieviešu, kuras dzemdējušas pašas bez jebkādiem pretsāpju līdzekļiem – viss viņām noritēja veiksmīgi. Dzemdības – tas ir dabīgs process, un sievietes organisms tam speciāli ir veidots. Vai jums ir bailes pazaudēt skaistumu, darbu u.c. Pievērsiet uzmanību, cik daudz pazīstamu sieviešu, kurām ir vairāki bērni, ir laimīgas laulībā un strādā, ieņem augstus amatus, ir zvaigznes u.tml. Viņas nav pārtraukušas savu darbību – visu paspēj.Šādā veidā mēginiet izanalizēt visas savas bailes un nedrošības sajūtas.

Psiholoģiskā neauglība: treniņš

Ja nevarat noskaidrot savu baiļu iemeslu, veiciet šādu vingrinājumu, kas palīdzēs kontrolēt situāciju un iemācīs piemeklēt savas uzvedības variantus, adekvāti reaģējot uz situāciju, no kuras agrāk izvairījāties.
1.solis
Atcerieties kaut kādu brīdi vēl pirms tā, kad sākāt baidīties. Kad jūs mierīgi reaģējāt uz situāciju, kas saistīta ar bērna dzimšanu. Iedomājieties šo brīdi kā melnbaltu stop-kadru kinoekrānā. Tas būs slaids Nr.1.
2.solis
Atcerieties brīdi uzreiz pēc baiļu rašanās (vislabāk, to pirmo izpausmi), kad jūs jau nomierinājāties. Novietojiet to krāsaina stop-kadra izskatā uz ekrāna blakus slaidam Nr.1. Tas būs slaids Nr.2. Tas, kas bija starp tiem, pagaidām izlaižam.
3.solis
Domās nostājieties aiz sevis, lai redzētu gan ekrānu, gan sevi, sēdošu pie tā.
4.solis
No šīs pozīcijas noskatieties melnbalto filmu (izņemot pēdējo slaidu, kurš ir krāsains) sākot no slaida Nr.1 un beidzot ar slaidu Nr.2. uzmanīgi piefiksējiet visas detaļas un sīkumus. Pamazām palieliniet filmas skatīšanās ātrumu. Noskatieties šo filmu vairākas reizes, pakāpeniski palielinot skatīšanās ātrumu. Kad sapratīsiet, ka esat iemācījušies skatīties filmu pietiekami ātri, pārejiet pie nākamā soļa.
5.solis
Atkal skatieties filmu noteiktā ātrumā, bet pēc tam it kā ieleciet tajā, asociējoties ar krāsaino slaidu Nr.2. Ātri pārdzīvojiet visus notikumus atpakaļejošā kārtībā – no slaida Nr.2 līdz slaidam Nr.1. Aizejot līdz pirmajam slaidam, izleciet no filmas ārā un atkal ieņemiet pozīciju kinozālē. Nepieciešams atkal redzēt gan ekrānu ar slaidiem, gan sevi, sēžot pirms tā. Ekrāns dziest.
6.solis
Vajag atkārtot tik ilgi, kamēr neiemācīsieties darīt visu ļoti ātri.
7.solis
Padomājiet par to, kas agrāk jūsos izsauca bailes. Kādas izjūtas jūsos ir tagad? Kā jūs reaģēsiet nākotnē līdzīgā situācijā, ko darīsiet? Kā sapratīsiet, kad situācija ir droša un kad nav?
Pēc būtības, bailes – tā ir spēcīga organisma aizsargreakcija, kas virzīta uz cilvēka dzīvības saglabāšanu situācijās, kuras viņš kontrolēt nevar. Kad būsiet tikuši skaidrībā ar savām bailēm, izanalizējiet tās, un tad jūs iemācīsieties tās kontrolēt un adekvāti uzvesties agrāk biedējošās situācijās.
Kad bailes tiek apstrādātas, psiholoģiskais liegums uz grūtniecību pazūd un iestājas ilgi gaidītā grūtniecība. Psihe ir gatava iznēsāt un dzemdēt bērnu, jo tagad vairs neuztver šos notikumus kā draudu organismam.