Ziemassvētku noskaņās...

.. iepriekšējais sniedziņš vēl smuki turas un kupenas nav nokritušās ne par drusku, bet šodien mūs iepriecina jauns, balts, pūkains un lielām pārslām, lēni krītoš sniegs

Mājās tik tikko rotāta eglīte, deg svecītes un tiek iemēģināta roka pirmajās piparkūkās. Viss smaržo un man uz brīdi liekas, ka varētu notiesāt visu.

Galva pilna daudz un dažādām domām. Šajā laikā mēs parasti esam noskaņoti jauki, mīļi un daudzmaz pozitīvi, taču mūsu domiņas kavējās visur. Tās paložņā pa pagātni un mēs atkal un atkal sev apsolam ko jaunu. Tās skaisti sapņo un plāno nākotni, kavējās pie mīļajiem un kopumā tas ir tik sasodīti labi

Man nav iebildumi, ja kāda sentimentālāka vai jautrāka Ziemas dziesmiņa uzdzen nelielu nostaļģiju, jo zinu, ka ir par ko Man ir mani mīļie, superīgie cilvēciņi, kuriem šajā laikā vēl vairāk atgādinu cik ļoooti viņi man nozīmē, cik ļoooti domāju par viņiem ik dienu...

Man nav iebildumi, ja ejot pa ielu, kāds uz mani nedaudz šķībi paskatās, jo es smaidu. Es to daru, jo tas taču ir tik burvīgi, ka tam nevajag iemeslus, bet ja parākājās dziļāk, varbūt viņi ir...  Reizē pašsaprotami, bet reizē tik maģiski un pasakaini - mirdzošās eglītes, rotājumi, mazie bērni ar sniega bumbuļiem pie biksēm, sārtajiem vaidziņiem un nošļukušajām cepurītēm. Tā ir ziemas ikdienas fantastika par kuru mēs daudzi esam piemirsuši, bet  Ziemassvētki taču ir labo, gaišo domu laiks

Šodien saņēmu kārtējo Ziemassvētku sūtījuma paciņu un braucot to izņemt es sēdēju ar labajām asariņām acīs un domāju - kāpēc mēs cilvēki ikdienas rūpēs, raizēs, darbos un nedarbos esam aizmirsuši par skaisto skatu, par to nav jāmaksā un tas nav mums pieejams visu laiku, bet sagādā patiesu prieku?! Par kolosāli apsnigušajiem kociņiem, neaprakstāmi skaistajām eglēm, jo tās ziemā apsnigušas izskatās neizsakāmi skaisti.  Par ceļu, kurš izskatās kā pasakā, jo  ir piesnidzis ar kādu tikai sev izprotamu noslēpumainu, burvību...

Es šogad savus Ziemassvētkus svinēšu ar mīļoto vīru, mūsu gaidāmo bērniņu, abām superīgajām kaķenītēm un vairākiem tuvākajiem draugiem. Es ļoooti, ļoooti vēlētos būt kopā arī ar māmiņu, tētuku, omīti, brāli....., taču nedaudz nepareiza plānošana un mēs katrs šos svētkus svinēsim savā valstī (bet nākamjā gadā noteikti - atkal visi smuki, vienā mājā, pie viena galda, pie vienas eglītes un tās bruvības). Mums būs garšīgas, pašu sarūpētas vakariņas, mums ir sarūpētas dāvaniņas, bet joprojām uzskatu, ka tās nav to sajūtu radītājas... Mēs noteikti aizbrauksim līdz netālajam mežiņam, kurš vijas apkārt ezeram un kur staigājot var pavadīt vairākas stundas, bet ir taču Ziemassvētki - mīlestības laiks un kā gan viņu sajust tik tīri un nevainīgi, ja ne pavadot laiku ar sev mīļajiem Būs atkal apsnigušie koki, mūsu smiekli un baltās fotogrāfijas skaistajām atmiņām

Kāpēc es to visu rakstu? Tāpēc, ka neskatoties uz kādām neveiksmītēm, kādu neizdošanos (manā gadījumā nepareizi saplānoto laiku, jo šogad vēlējos nedaudz savādāk, bet nāks nākamais gads, nākamie Ziemassvētki   ) mēs visi varam atrast sev apkārt ko burvīgu. Atrast ko tādu, kas patiesi iepriecina mūs un liek pasmaidīt. Rada svētku sajūtu, kaut uz brīdi, jo nav svarīgi cik ilgi... Svarīgi, lai tu sajustu, pasmaidītu un būtu!

Visiem, visiem mīļus, gaišus un sirsnīgus Ziemassvētkus. Apēst kādu piparkūku un ne tikai saņemt, bet arī veltīt daudz, daudz un patiesus smaidus Kopā rodas sajūtas, kopā mēs tās veidojam, noturam un arī ikdienišķajā, sīkumos un ierastās lietās ir pa kādai burvībai, pa kādai lietiņai, kura tieši šobrīd var radīt īpašu prieku..

P.S. Pielikumā ielieku Jums daļinu no manas šā gada baltās ziemas burvības