Arī īpašām dejām piedēvēja kontracepcijas iedarbību. Okeānu salu sievietes pēc seksa uzsāka īpašu deju, kurā, aktīvi kustinot gurnus, centās atbrīvoties no spermas.
Dažādi ir ieteikumi sterilizācijai. Jau Vecajā Derībā varam atrast ieteikumu, kurā minēts ņemt ēģiptiešu troņa sveķus, alaunu, dārza safrānu, 10 daļās no katra, samaisīt un lietot ar divām glāzēm vīna - tas radot neauglību.
Seno ķīniešu medicīnas grāmatā vēstīts, ka jāņem dzīvsudrabs, tas visu dienu jākarsē, tad tukšā dūšā jāieņem viena maza lodīte un tā varot kļūt neauglīgs uz visiem laikiem (Ķīnas pārapdzīvotība gan liek šaubīties par šās metodes iedarbību).
Tālāk jau antīkajā pasaulē Hipkrats ieteica lietot šķīdumu, kurš veicina neauglību. Šī šķīduma sastāvā ietilpa metāla un minerālu elementi.
Fakti liecina, ka Indijā līdz ar seksuālā kulta augsto līmeni kontracepcijas metodes lietoja jau pirms 2000 gadiem.
Dzimumakta laikā indieši lielu nozīmi veltīja reliģiskai pašdisciplīnai. Aprakstīti kavētie dzimumakti un speciāli maisījumi ar medu, eļļām, rozmarīnu, kurus smērēja makstī. Lietoju speciālus traukus maksts kvēpināšanai pirms dzimumakta.
Japāņu erotiskajās grāmatās minēts "koytai", kas darināts no plānas ādas, taču nav zināms kas to lietoja - sieviete vai vīrietis. Vēlākos aprakstos minēti cieti prezervatīvi, kas darināti no ragiem vai bruņurupuča apvalka, kā arī izmantoja ar eļļu piesūcinātas bambusa lapas, kuras ievietoja makstī.
Soranso (antīkās pasaules slavenākais ginekologs) pirmais atdalīja jēdzienus "aborts" un "kontracepcija".
1504. gadā, kādā medicīniska rakstura grāmatā, tiek aprakstīts īpašs audekla maisiņš, kuru ieteica uzvilkt uz dzimumlocekļa, lai izsargātos no sifilisa. No tā vēlāk radās ideja par prezervatīvu.
Kontracepcijas zinātniskā izpēte sākās 17.gs, laikā, kad atklāja pirmo mikroskopu. Zinātnieki pierādīja spermatozoīdu kustīguma mazināšanos, mainot maksts pH līmeni ar etiķskābi.
18. gadsimtā Francijā kā kontracepcijas metodi izmantoja kādu īpašu sūkli, kas sajaukts ar dažiem pilieniem konjaka. Sūkli ievadīja makstī, sperma tālāk netika, bet ja arī tika, tad tā saujaucās ar konjaku un spermatozoīdi kļuva neaktīvi.
Tikai 19. gadsimta vidū sākās gumijas vulkanizācija un tad arī sāka ražot pirmos prezervatīvus, kuri aizstāja dzīvnieku zarnu un zivju pūšļu kondomus.
1925.gadā japāņu ginekologs atklāj saistību starp ovulāciju un mentruālo asiņošanu, nosaka menstruālā cikla periodu, kurā grūtniecība neiestājas.
19.gs. 50. gadu beigās atklāj menstruālā cikla augstākos regulācijas līmeņus, līdz ar to sākas hormonālās kontracepcijas lietošana.
1950. gadā no Meksikas vīnogu saknēm tika izdalīts pirmais pussintētiskais progesteronam līdzīgais preteprāts.
Pirmās pretapaugļošanās tabletes tika radītas 1960. gadā, kurās bija 10 reižu lielāks hormonu līmenis nekā mūsdienu pretapaugļošanās tabletēs.
No šā laika līdz mūsdienām turpinās jaunu hormonālo līdzekļu radīšana, kuros ievērojami tiek samazināts hormonu daudzums, kā arī pēc iespējas samazinātas to blakusparādības un kontrindikācijas.