Par sapņiem

Dzīve ir savdabīga cīņa, ta pārbauda mūs katru mirkli un agri vai velu ta uzvar mūs. Paliek tikai jautājums, kad notiks šī uzvara. Cilvēks – savdabīgs radījums, kurš ir pretrunīgs pašā būtībā. Mākoņi ir savdabīgs veidojums, kas milzīgā augstumā peld virs mūsu galvām un liek mums, par tiem priecāties. Ar laiku cilvēki zaudē šādu dotību, bet šodien... Viņa ir jauna, un atšķirībā no daudziem cilvēkiem, ar kuriem viņa komunicē, spēj baudīt debesu neaprakstāmās ainavas...
Viņa sēdēja uz deviņstāvenes jumta, bija kaut kur ap četriem pēcpusdienā, vasarīgi jauka diena. Zilās debesis tik ļoti apņēma viņas uzmanību, neko citu izņemot vilinošos debesu plašumus viņa nemanīja. Viņai radās sajuta, ka viņa kļūst par šo plašumu nelielu, pat nenozīmīgu daļiņu, bet tomēr daļiņu. Viņas sirds sāka mežonīgi dauzīties, rokas un kājas kļuva neparasti vieglas, un likās, ka vēl nedaudz un viņa spēs lidot.
Pēkšņi... tas notika. Bija tāda sajūta it kā no viņas norautu tumšās brilles, un viņu pamudināja apskatīt to, kas citiem nav redzams. Šis sapnis, ir pats spilgtākais no viņas sapņiem: bezgala lielajā zilajā okeānā peldēja milzīgas baltas salas, kuras šķita tik pazīstamas, jo šī aina vienmēr dzīvoja viņas iztēlē. Katra sala bija īpaša: viena – vilināja ar mierīgu krasta malu, cita – lepojās ar milzīgu kalnu, kas atradās pašā centrā ar smailu virsotni. Vienā no salām bija tik ļoti kupla augu valsts, ka nebija iespējams novērst acis no faunas pārpilnības.
Visa šī milzīgā un fantastiskā pasaule peldēja virs viņas galvas, viņa vairs nejuta mājas jumta uz kura sēdēja. Radās sajūta - ja viņa piecelsies un nedaudz palēksies tas viņu aiznesīs pie vilinošām žilbinoši baltām salām. Viņas sapņi un fantāzijas pēkšņi kļuva par realitāti, viņa vēroja šo brīnumu pati savām acīm. Laimes sajūtas pārņēma viņu, katra okeāna lāse šķita mīļa, katrs koks uz baltās salas, šķita pazīstams, viņa bija absolūti mierīga. Iekšējā balss teica, ka starp šo pasauli un viņu ir daudz kas kopīgs, viņa juta, ka ir daļiņa no tās, bet prāts...tas atteicās atsaukt atmiņā detaļas.
Tā turpinājās vairākas stundas. Uz jumta stāvēja meitene ar plaši izplestām acīm un skatījās debesīs. Ja kāds no blakus esošām mājām, cītīgāk aplūkotu viņu, tad saskatītu, ka meitene ir apņemta ar vieglu baltu dūmaku, viņa nestāv uz jumta, bet nedaudz lidinās virs tā.
Kopš tā laika jau pagāja krietns periods, viņai jau drīz 30, viņa dzīvē ir paveikusi nedaudz jauku un daudz nejauku lietu. Viņai ir grandiozi plāni, daudzi cilvēki varētu viņu apskaust. To burvestību, kas notika todien, viņa glabā vēl joprojām.
Mēs esam pieauguši cilvēki, mums ir daudz problēmu, mūsu pasaule ir aprobežota ar ģimeni, darbu, draugiem, mājām. Neredzamajās sacensības ar mazām nepatikšanām mēs nemanām kā dzīve mēra soļus - piecu, septiņu, desmit... gadu garumā. Nesen bija skola, it kā vēl vakar skanēja studentu ballīšu atbalss, tagad jau viņas bērni mācās lasīt... Bet mēs? Jāsaka: „Stop”, jāskatās apkārt, varbūt jūs pamanīsiet, kaut kur uz kāda jumta meiteni baltajā dūmakā, vērojot debesis. Mēs nogalinām sevī sapņus, mēs vairs nemēdzam fantazēt. Katram ir izvēle ar ko uzpildīt dzīves trauku.


Autors : Dī