Tur kur jūra

Pilsēta mira nost no karstuma.Virs pārkarsušā asfalta drebēja gaiss, koku lapas kļuva pelēcīgas no putekļiem, birojos kondicionieri īdēja no pārpūles, bet pilsēta dzīvoja neskatoties uz pekli.
Viņa steidzās. Soma sitās sānā ar aso malu, auč... pagriezties nav nekādas iespējas. Vesela kaudze mapju draudēja izslīdēt no sasvīdušām plaukstām, ja nāktos kaut nedaudz sakustēties. Ar pleca palīdzību pie auss tika piespiest mobilais telefons, no kura skanēja viņas priekšnieka instrukcijas, kas vēl nepieciešams, lai pienācīgi novadītu sapūlci. Zvans nomainīja zvanu...Darbs, darbs, darbs. Beidzot viņa aizvēra mobilo telefonu un pieturot ar zodu n-tās mapes, nodomāja: „Viss apriebies!”.
Krustojums, stāvot tajā paskatījās uz luksoforu, pa labi, pa kreisi, solis uz priekšu un... Apstājās nesaprašanā – smiltis! Viņa pacēla galvu, priekšā jūra, izrādās viņa stāv uz neliela pakalniņa kāpās. Jūra meta viļņus krastā, silts vējiņš viegli spēlējās ar matiem. Kā apstulbusi, atskatījās atpakaļ, no kurienes viņa nonāca te. Ielas nav – tur pazib augstās staltās priedes. Neviena nav. Kā?
Viņa nometa krāsainās mapes uz baltajām smiltīm, šis krāsu kontrasts, bet kāda tam nozīme tur ir ūdens. Lēnā gaitā sāka tuvoties ūdenim. Neticīgi viņa ar kāju pirkstu galiem pieskārās ūdenim, pārskrēja skudriņas par viņas ķermeni un tās sāļās šļakatas. Jūra īsta! Un viņai ne pavisam negribas apsvērt domu, no kurienes tā parādījās. Viļņi spēlējās, tad atskrien un pakutina pēdas, tad aizmūk prom, it kā vilinot, lai viņa metas ūdenī, ķert jūras gariņu. Bet ir grūti ko tādu saprast, viņa netic savām acīm. Bikses un blūze ir galīgi izmirkusi, tad tiek nolemts novilkt drēbes, apkārt taču neviena nav, neviens viņu neredz. Jā, viņa metas ūdenī. Tās sajūtas... ūdens, ar katru vilni kairina nervu šūniņas, elpa aizsitas, rodas sasprindzinājums gaidot labsajūtas kulmināciju. Pēc izpriecām ar jūras gariņu, basām kājām iet gar krastmalu, uzmetot blūzīti uz pleciem, it kā pasargājoties no svelmainiem saules stariem, mati ir gandrīz izžuvuši, tie vijas vējā, smiltīs paliek pēdu nospiedumi, kurus viļņi pēcāk noskalo. Skatās apkārt un aptver, ka viņa vēl joprojām ir viena, uzsmaida savām domām. Tad viņa apsēžas uz smiltīm apķerot savus ceļgalus un skatās horizontā. Ak, šī laimes sajūta, pareizāk, laime, ko dod brīvības sajūta, kura tik sen nav baudīta.
Kaut kur mētājās mapes ar tik svarīgiem dokumentiem, tur pat smiltīs guļ apnicīgi modernais telefons. Bet viņa... Viņa nespēj rimties, un metas atkal ūdenī. Apguļas pašā piekrastes joslā, izpleš rokas, un ļaujas baudai, viļņi glāsta viņas ķermeni, viņa pavēro debesis, sauli, retos mākoņus, smaida...
Bet putekļu pilnā pilsētā cilvēki joprojām cieš no svelmainās saules.




Autors: Dī
Bildīte ņemt te Google