Pie mums 8. marts, lai arī nav „kalendāra nemieru” datums, tomēr tiek vērtēts visai neviennozīmīgi. Vienai valsts iedzīvotāju daļai tie ir lieli svētki, citai pret to ir riebums, kā pret padomju laiku palieku, bet droši vien lielākā daļa to neuztver kā nopietnus svētkus. Šo daļu pārstāvošajiem vīriešiem tas ir vēl viens labs iemesls lai iepriecinātu sievietes ar ziediem vai kādu citu dāvaniņu un tādējādi padarītu ikdienu gaišāku. Pievienojoties pēdējiem, vēlamies sveikt visas mūsu valsts daiļā dzimuma pārstāves, kā to kādreiz sauca, Starptautiskajā sieviešu solidaritātes dienā, un pie viena mazliet papētīt kā tā ir radusies, un kā attīstījusies.
- 8. marta izcelsmei tiešām ir sociālisma pieskaņa, jo, lai cik dīvaini nebūtu, bet pirmoreiz šos svētkus atzīmēja tieši antikomunisma citadelē ASV, ar Amerikas sociālistiskās partijas gādību un tā tika svinēta februāra pēdējā svētdienā no 1909. – 1913. gadam. Starptautiski šie svētki kļuva līdz ar 1910. gada Otrās internacionāles (starptautiska sociālistisko un darba partiju organizācija, kas pastāvēja no 1889. – 1916. gadam) organizēto starptautisko sieviešu konferenci, kurā vācu sociāliste Klāra Cetkina (Klara Zetkin) (attēlā) piedāvāja turpmāk atzīmēt Starptautisko sieviešu solidaritātes dienu. Ierosinājums tika pieņemts, taču netika noteikts konkrēts datums. Nākošajā gadā to atzīmēja 19. martā Austrijā, Vācijā, Dānijā un Zviedrijā. Datumi arī turpmāk bija visdažādākie. 1912. gadā Sieviešu diena bija 12. maijs, bet 1913. gadā Francijā un Krievijā tā tika atzīmēta 2. martā, Austroungārijā, Šveicē un Nīderlandē – 9. martā, bet Vācijā – 12. martā. 1914. gadā jau parādījās zināma vienotība, jo lielākajā daļā valstu šie svētki tika atzīmēti 8. martā. Lielākoties tālaika svētku pasākumi ietvēra mītiņus un demonstrācijas, kas tika atzīmēti līdz pat 20. gadu beigām, kad pamazām izsīka.
- Pastāv leģenda par 1857. gada 8. marta Ņujorkas tekstilfabriku strādnieču dumpi pret sliktajiem darba apstākļiem un darba dienas ilgumu, ko vardarbīgi izdzenājusi policija, kā šo svētku aizsākumu, taču pierādījumi tam, ka šāda demonstrācija tiešām notikusi nav. Visdrīzāk, šis stāsts ir sacerēts, lai svētkus padarītu simboliskākus.
- Pavisam citus apgriezienus 8. marts pieņēma pirmajā sociālistiskajā pasaules valstī Padomju Krievijā, kas vēlāk pārveidojās par Padomju Savienību. Jau drīz pēc Oktobra revolūcijas boļševiku partijā esošā feministe Aleksandra Kollontaja pieprasīja Ļeņinam 8. martu atzīt par oficiāliem svētkiem un brīvdienu, kas arī tika izdarīts. Interesanti, ka 8. marts pēc Jūlija kalendāra bija 23. februāris un tieši šajā dienā 1917. gadā, Pēterburgas sievietes izgāja ielās lai protestētu pret karu un tā izraisīto nabadzību. Pasākums ātri iekļāvās kopējā sabiedrības neapmierinātības vilnī un kopā ar agrākiem un vēlākiem notikumiem, kas tika nosaukti par Februāra revolūciju, noveda pie monarhijas krišanas Krievijā. Tādējādi, arī šajos svētkos Ļeņins varēja saskatīt kaut ko „revolucionāru.” Oficiālās brīvdienas statusu Padomju Savienībā 8. marts gan ieguva tikai 1965. gadā, un Krievijā, tāpat kā citās pārsvarā postsociālistiskās un joprojām sociālistiskās valstīs saglabā to joprojām. Faktiski šie svētki laika gaitā kļuva par vienīgajiem oficiālajiem padomju svētkiem neskaitot Jauno gadu, kas nebija caurcaurēm politizēti.
Gados, kas sekoja Otrajam pasaules karam, līdz ar feminisma nostiprināšanos arī daudzās kapitālistiskajās valstīs, atkal sāka atdzimt 8. marta svinēšana. Šoreiz feministes cīnījās nevis par pamattiesībām, bet jau par vienlīdzību, un kustība līdz ar brīvdomības vilni 60. gados gāja krietnā plašumā, pat vēl vairāk kā mūsdienās. 1975. gadā arī Apvienoto Nāciju Organizācija 8 martu pasludināja par Dienu cīņai par sieviešu tiesībām, tādējādi piemērojoties lielas daļas valstu tradīcijai, un pie reizes mēģinot novērst dzimumu diskrimināciju pasaulē. (Attēlā 1980. gada 8. marta demonstrācija Sidnejā.)
- Mūsdienās šos svētkus tādā vai citādā formā atzīmē lielā daļā pasaules valstu. Citās tā ir oficiāla svētku diena, lielā daļā nav, bet tik un tā ir novērojama. Lai arī vispopulārākie šie svētki tomēr ir bijušajās sociālistiskā bloka valstīs, kur to nozīme mūsdienās bieži vien raisa diskusijas, kas vairāk sakņojas nepatikā pret visu, kas saistīts ar sociālismu, nebūt nav tā, ka tie ir tikai komunistu vai padomju nostaļģijas mocītu cilvēku svētki. Nozīme šiem svētkiem ir tādās valstīs, kurās dzimumu līdztiesības līmeni varētu vēlēties augstāku, kā, piemēram, Indija un Pakistāna, vai Irāna, kur šajā dienā 2007. gadā izcēlās sadursmes ar policiju. Latvijas apstākļos mēs gan iesakām pārlieku neiespringt uz ideoloģiju un šajā dienā vienkārši iepriecināt sievietes ar svaigiem ziediem, kaut vai tikai tāpēc vien, ka tas ir patīkami un iepriecinoši. Galu galā, ja jau var svinēt Helovīnus, Valentīndienas un citus no ārzemēm ienākušus svētkus, tad kāpēc gan atstāt novārtā 8. martu. Apsveicam!
