Nu ko esmu vēljoprojām dzīva un sapņos vēl ceptas vistiņas neredzu 
bija jau kādi 3 mirkļi, kad gribējās mest mieru, jo jūtu, ka sāk iet ciet un sirds sāk riktīgi buksēties, laikam tāpēc, ka ir pagājušas tikai 3 nedēļas kopš operācijas - organisms vēl diezgan vārgs un ja neskaita to, ka man narkozi paildzināja....
Brokastis - kafijai nē un jā tējai 
bez cukura protams 
Pusdienas - sorry nesanāca paēst, jo mēs gājām pastaigāties...veselas 4,5 stundas mans organisms gandrīz atslēdzās no tāda skābekļa kvantuma viss sāp, mugura, kājas, dirsa, gūžas...vot ko nozīmē sutināt mājās un ēst
Vakariņas....tākā nebiju ēdusi pusdienas un vakariņās man pienācās tikai augļu salāti un par izsmieklu man un jums, man mājās bija tikai āboli tāpēc samazinātās devās apēdu pusdienu tiesu... (1vārīta ola, rīvēti burkāni, siers) samaucu to visu salātiņos un apēdu....(tos salātus varētu mierīgi saujā ielikt...vot zirga porcija ne )
manējais paēd vakariņas un pēc laika viņam sagribas ēst...es uztaisīju nenormāli smaržīgus un (kā viņš teica) garšīgus karstos salātus...ak jel, man gribējās sev acis izraut un nāsīs iebāzt....šķiet es pamazām jūdzos....
nekas, vakaros ir tā grūtāk aizmigt, jo tas troksnis nav izturasm....vēders rūc kā veca lokomatīve