Reiz es iemīlējos divās daiļās māsās;
Apkārt dārzs mums bij kā ziedošs lauks,
Puķes aizmirdzēja maigi raibās krāsās,
Man pie lūpām tvīka vīna trauks.
- Nedzer, – teica jaunākā man klusi,
- Jauneklis ir reibā pārāk spējš.
Es vēl neesmu pie liesmām pieradusi,
Vēl man svešs ir karstas elpas vējš.
Jaukāk, šķiet man, ilgoties un gaidīt
Laimi, brīnumus, kas vēl aiz kalniem mīt,
Gribu neaizskarta es vēl visiem smaidīt
Un tik vienu vien sev dzīvē sagaidīt.
– Izdzer sausu! – vecākā man māja.
– Tikai skurbums pasaulē ir salds.
Vakars lapenē jau zvaigžņu segu klāja,
Mūs tur aicina jau aizmiršanās malds.
Kas par to, ja jau pirms agra rīta
Prieks būs iztukšots un izdzerts sārtais vīns,–
Man pie krūtīm šodien roze vīta,
Naktī uzziedēs mums viņas kvēlais smīns.–
Un es neizšķīros divās daiļās māsās,–
Vienai mirklis, otrai mūžš bij svēts,
Šobaltdien man mirdz vēl divas krāsās
Mīlas burvīgums uz laikiem pazaudēts.
| Ielādēja: | litucis |