Reiz dzīvoja… Nē, ar „ reiz dzīvoja ” sākas lielākā daļa pasaku. Šī sāksies citādāk.
Bija nakts… un, sēžot savā duļķainajā dīķī, viņi nekādi nespēja par to vienoties. Kaut arī viss cits viņiem šķita tik kopīgs, saistošs un līdzīgs. Tomēr šī saruna viņu emocijas sakāpināja līdz pēdējam. Viņi runāja par tik atšķirīgām, taču pašsaprotamām parādībām – par sauli un par lietu. It kā taču tik vienkārši, bet tomēr..
Viņš teica, ka saule ir noderīgāka, tāpēc arī skaistāka. Lūk – vīrieša loģika. Savukārt, viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka lietus ir skaistākais no visām parādībām. Tik vientuļš tas šķiet un pilns mīlnieku sāpju… Lūk – sievietes loģika.
Viņi strīdējās, sprieda stundām, dienām, pat nedēļām ilgi, bet vienoties nespēja.
Un tad iestājās klusums. Viņam vienkārši bija vairāk kā apnicis strīdēties par bezjēdzīgo, jo viņš uzskatīja, nē, viņš zināja, ka taisnība ir viņam. Un pat nemēģināja klausīties viņā. Lūk – vīrieša loģika. Bet viņa bija pārliecināta par savu taisnību un atkal un atkal mēģināja to iegalvot arī viņam, stādot priekšā visus argumentus un spītīgi neatkāpjoties no sava teiktā… Lūk – sievietes loģika.
Un tad viņiem apnika pavisam. Un viņi vienkārši aizgāja. Pat nemēģinot atrast kompromisu. Pat nedomājot, ka pastāv arī piekāpšanās.
Viņi aizgāja. Prom. Pavisam. Ne ikvakara spītīgo sarunu, ne strīdu… Nu ja, nekā, tikai dīķis vēl jo projām tas pats, kurā netrūka šādu „sarunu biedru”, tos bija tik viegli atrast…
Viņi aizgāja, nesaprasdami, ka skaistākais no parādībām, kas vien var būt, ir varavīksne, kas pēc krāsu skaistuma salīdzināma ar kvadrātsakni no mīlestības skaistuma. Viņi vienkārši aizgāja, nesaprasdami, ka varavīksne iespējama vienīgi tad, ja saule un lietus satiekas…
Visvarāk žēl, ka viņi pat nemēģināja saprast. Bet kas zina – varbūt, ja vēlreiz uzsāktu sarunu..? Bet nē!!! NEVAJAG! Ne viņam, ne viņai. Un dzīvo katrs ar savu pārliecību. Par sauli. Par lietu. Nemaz nemēģinājuši saprast, kā rodas „varavīksne”. Un tā ir ļoti labi. Varbūt…
| Ielādēja: | smaidīgā |