Ne vienu vien reizi viņa atradās kraujas malā. Nav svarīgi vai bezdibeni viņa saskatīja savās jūtās vai rīcībā... Ak, šī sajūta, kā no brīvības un lidojuma izlec sirds. Bailes, sāpes un vilšanās pazūd, to vietā rodas pavisam citas, jauna sajūtas, kas apslāpē visas pārējās. Bailes par savu dzīvību, bailes paslīdēt, nokrist un sasisties? Iespējams. Bet varbūt kaut kas vēl? Varbūt šausmas, bet apzināties visu kas bijis tur, tālu no šīs malas. Šī apziņa ir tik niecīga un nesvarīga uz doto brīdi. Bet, ja visa dzīve ir bezdibeņa mala?
Kad viņai bija gadi 7, viņa stāvēja kraujas malā un skatījās lejā. Kaut kas tajā visā viņai šķita pievilcīgs? Nē, tā nebija ieplaisājusi zeme, nebija koku saknes, kas bezcerīgi ķeras pie dzīvības, pat ne čalošā upe, kura bija kaut kur tur – lejā. Viņu aizrāva pats tukšums, kas bija te pat. To sekunžu bezgalība, kurā varētu atrasties krītot, kā arī ātras un noteikti nejēdzīgas beigas. Laikam spēja visu tik smalki izjust un spilgti iztēloties ir bijusi dāvana, bet varbūt sods. Neskatoties uz šausminošiem mātes kliedzieniem, tēva vienaldzību, un vecmātes nosodīšanu viņa atgriezās pie kraujas vēl un vēl, un ilgi skatījās lejā. Viņa necentās mesties tajā, tikai baudīja to, ka spēj izjust nedaudz vairāk par citiem.
Kā vienmēr, it kā pēc kaut kāda saraksta vai pat kā modinātājs, kaut kur aizmugurē atskanēja mātes balss: „Meitiņ manu, ko tu dari! Kas te, ar medu ieziests? Nebiedē, nebiedē mani vairāk!” Un pie viņas nesās tik mīļa māte. Visa izspūrusi, ar lielām no bailēm acīm. Viņa mēdza paķert viņu uz rokām un nest mājās, kur stundām mēģināja pierunāt tēvu pārdot māju, lai novērstu nelaimi. Mātei bija bail, ka meita vienu dienu var mesties kraujā. Tēvs šādos brīžos kasīja bārdu apgalvodams, ka nekas ar viņu nenotiks. Bet mazā, noklausoties šīs sarunas, brīnījās par tēva bezrūpīgo un noslēpumaino toni. Var būt viņš arī juta?
Gāja gadi, bet kas ir gadi? Tie ir dzīves ceļa putekļi. Viņa mēdza nākt uz kraujas malu vēl un vēl. Viņai patika pavadīt te laiku ar savu draugu tukšumu. Viņa iemīlējās, cieta, vīlās, priecājās, apkārt daudz kas mainījās, bet tukšums - tas palika nemainīgs. Gadi skrēja ar vien lielāku ātrumu, viņai nācās saskarties ar dzīves rūgtumu, ar tā nagiem un zobiem, kuri uzdrīkstējās plosīt jebkuru. Mirkļos, kad bija sevišķi drūmi, viņa atcerējās par krauju un saprata, ka viss ir nieks. Visu aprīs šis tukšums, vajag priecāties, par to, ka ir spēja vēl kaut ko pārdzīvot. Tātad tukšums vēl nav iedzīvojies sirdī. Palika kāds gabaliņš, tātad var dzīvot! Bet vai to spēj aptvert tas, kurš nekad nav redzējis tukšumu? Un akmentiņi, ko viņa mēdza lidināt lejā – tie izskatījās pēc gadiem, ko cilvēki mēdz palaist garām kaut kādas muļķības pēc.
Autors: Dī... lady_Dī
Attēls ņemts šeit: https://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Raunis_-_krasta_krauja.JPG