uzdūros uz šo rakstu, lika mazliet aizdomāties, nez vai tiešām tā varētu būt kā te aprakstīts 
Visiem liekas pašsaprotami, ka no nepareizas ēšanas, pasīva, mazskustīga dzīvesveida mēs aptaukojamies, bet vai kādreiz esat iedomājušās, ka iemesls var būt cits?! Lūk būs dažas no problēmām un savādāks iemesla skaidrojums...
Sāksim ar vienkāršākajām lietām - mazie liekā svara aizsākumi. Ja zinām, ka jebkurai domai, ko cilvēks iedomājas, tiek pievienota energoapgāde, tātad arī ķermenim tiek iedota papildu masa - enerģijas rezervuārs kaut kādai darbībai. Ja svars parādās ne no kā, tad ir jāizdara secinājums, kāda darbība nav izdarīta, kurai energoapgāde ir iedota.
Psihisks diskomforts pieprasa balastu lieku kilogramu veidolā, savukārt brīdī, kad esmu laimīgs, ķermenis kilogramus nomet. Šī ir viena no homeostāzes funkcijām (medicīniski – nepārtraukta ķermeņa procesu līdzsvarošana).
Nogurušas kājas rodas no tā, ka cilvēks burtiski dodas iekšā nedraudzīgā vidē - vietā, kur viņš nejūtas komfortabli, kur negrib iet. Noteikti ikkatrs atceras brīdi, kad ir bijis jāskrien uz tikšanos, kad esi iemīlējies. Neviens tajā brīdī nejūt, ka kājas būtu nogurušas, vai ne? Ja dodamies tajā virzienā, kas mums nepatīk, mums ir grūti - pat ejam lēni, smagnēji, esam noguruši. Tad būs gan varikozās vēnas, gan nogurušas kājas.
Tūska apzīmē to, ka es vilcinos. Esmu pieņēmis lēmumu darīt kaut ko pa īstam, bet vēl nedaru kaut kāda iemesla dēļ.
Piemērs - situācija, kad runāju pa telefonu ar cilvēku, kurš man nepatīk. Runāju, bet man pietrūkst dūšas pateikt, ka viņš man nepatīk. Runāju ilgi, nepasakot nē. Ja katrs tajā brīdī pievērstu uzmanību savām sajūtām, tad varētu sajust to, ka tajā brīdī kļūst smagākas kājas. Iekšēji ar visiem centriem dodos projām, bet ķermenis paliek uz vietas.
Dibens. Tad, kad bērnībā krīt, parasti mazuļi nokrīt uz dibena. Daba ir padomājusi par aizsardzību un radījusi mīkstumu - dibenu. Tāpēc dibens atrodas tuvu zemei. Mīkstums sargā. Arī pieaugušam cilvēkam šajā rajonā ir daudz mīkstuma. Ja tur ir par daudz, tas nozīmē, ka cilvēks joprojām "baidās krist". Vēl dibens simbolizē atmiņu par sodīšanu - pērienu. Cilvēks zemapziņā nēsā informāciju par soda iespējamību un sargājas no tā ar lielāku tauku slāni. Visas lietas, kas atrodas uz dibena, gurniem un augšstilbiem, ir atmiņas par bērnību - sodiem, rājieniem, pērieniem, nodevībām. To visu cilvēks nes sev līdzi dzīves gaitā. Ja cilvēks dzīvos atmiņās par vakardienu - aizvainojumiem un pāridarījumiem, tad šis slānis būs visu laiku. Ja pieņems to, ka šodien ir šodiena un tas, kas bija vakar, paliek vakardienā, tad sāksies straujas izmaiņas šajā apvidū.
Sāniņi jeb "mīlas rokturīši" - simbolizē ietiepību nelaist vaļā to, kas vairs nav būtisks. Riepa, vēders - cilvēks nemaina uzskatus, joprojām tur vecos uzskatus kā kaut ko būtisku. To var labot, metot ārā no dzīves visu veco - mantas, vecus sakarus, cilvēkus, žurnālus, uzskatus… Visas lietas, kas ir nesakārtotas. Tad riepa pazudīs šā kā tā. Nebūs vajadzības glabāt kaut ko uz rītdienu - "briesmu pilnam periodam". Ja cilvēks domā, ka rītdien būs grūti, tad riepa būs. Ja cilvēks sev uzticēsies un drosmīgi ies uz priekšu, un pieņems to, ka viss, kas viņā kā personībā ir, ir brīnišķīgs, riepa pazudīs.
Vēders uz priekšu - ļoti skaidrs apzīmējums, ka cilvēks ir stiprs, ar uzsvaru uz vārdu "gribu". Tas ir pamanāms cilvēkiem, kuri grib būt ietekmīgi un svarīgi. Tas nav nekas slikts, Taču viss ir jādara un jāīsteno tieši tik lielā mērā, cik tas atbilst iekšējai būtībai. Tad cilvēka ķermenim nebūs nepieciešamības kaut ko māksīgi "uzpūst" vai palielināt. Dabā ir vērojama varžu piepūšanās - tās piepūšas, kad vēlas sev pievērst pastiprinātu uzmanību, lai izskatītos lielākas. To pašu dara arī cilvēks”Rokas nokarenais muskulis” jeb tricepss - šo muskuli trenē ar atgrūdošām kustībām. Tas nav nejauši. Taču efekts būs tikai tad, kad cilvēks sapratīs, kas ir tā darbība, kā rezultātā tauku slānis parādījies. Liekais svars uz rokām nozīmē, ka cilvēks nedara to, kas viņam patīk, tadējādi "atgrūžot" sevis mīlestību. Vienlaicīgi tā var būt atgrūsta mīlestība pret kādu cilvēku. Ja cilvēks nemīl sevi, viņš nevar mīlēt kādu citu. Tās ir sekas nodotai mīlestībai vai arī nespēja mīļot kādu pa īstam šobrīd.
Mugura un lāpstiņas - atspiežoties ar muguru pret kaut ko vai krītot uz tās, ir vajadzīgs zināms protektors. Šis process nenotiek tādā gadījumā, kad ir stipra pašpaļāvība. Citiem vārdiem, paļāvība uz saviem spēkiem - es varu paļauties! Pirmkārt, paļaušanās uz sevi. Turklāt, ja cilvēkam būs paļaušanās uz to, ka viņš sev uzticas, tad viņu balstīs arī apkārtējie un nebūs nepieciešamība pēc tauku slāņa uz muguras.
Celulīts - tas ir vēl soli tālāk par visu iepriekš minēto. Tas nozīmē, ka es jau ilgi sevī neklausos, nerealizēju radošās ieceres, turklāt šīm iecerēm jau ir iedota energoapgāde konkrētā apmērā. Tā kā tās netiek īstenotas, tās vienlaicīgi ir arī bailes no vēlēšanās dominēt. Bail no tā, ka neizdosies īstenot savas ieceres.
Aptaukošanās smagā formā - bailes no tā, ka es varētu nebūt uz šīs pasaules. Vēlos aizņemt pēc iespējas vairāk vietas. Vēlos fiziski aizķerties dzīvē. Cilvēks nespēj sevi saskatīt citos esības plānos. Tad, kad cilvēks sevi ierauga citādāk, kā spējīgu eksistēt arī citos līmeņos, tas ir kā ieraudzīt sevi spogulī, kā arī kontaktā ar citiem cilvēkiem.