Pa garo un plato ielu soļoja maz-mazītiņa meitene ar lielām actiņām, tik lielām, ka tas, pat izskatījās nedabīgi. Viņas mati bija zelta krāsā, saulē tie tik ļoti mirdzēja, ka šķita tie dzirksteļo. Viņas apģērbs bija tik tīrs, ka žilba acis. Viņa soļoja ļoti lēni, it kā izzīmētu kautru soli. Dīvaini, cilvēki nepievērsa viņai nekādu uzmanību, it kā ietu pavisam parasts cilvēks. Bet tā taču bija Laumiņa...
Viņa gāja un pētīja ar savām lielajām ačtelēm pasauli. Viņa bija tik maziņa, ka garāmgājēji viņu visu laiku grūstīja un lamāja, lai soļo ātrāk, „nav ko te pastaigāties, kad visi steidzās uz darbu”. Laumiņa nezināja, ko nozīmē „steigties” tādēļ viņa tikai atsmaidīja pūlim, bet smaids tracināja garāmgājējus vēl vairāk. Viņa pagāja garām cilvēkam, kuram bija skumji un slikti, viņš sēdēja ceļa malā, atstutējis galvu pret ceļgaliem, meitene pastiepa viņam roku: „Palīdzēt?”. Uz ko vīrs norūca: „Nevajag man palīdzību, pats sev varu palīdzēt.” Viņa atbildēja: „Bet, es esmu te. Manas rokas izārstēs tavas brūces un dvēseli – tu kļūsi laimīgs! Es būšu tev blakus, kamēr tev nekļūs labāk!” Cilvēks pacēla roku un pagrūda Laumiņu. Viņa pakrita, sasitot ceļus. Viņai sāpēja. No nesaprašanas kādēļ cilvēki nevēlas pieņemt viņas palīdzību žņaudzās sirds, viņa taču tā mīl cilvēkus, un ir te, lai viņiem līdzētu. Bet cilvēki atgrūž viņu. Laumiņai bija skumji, turpmāk redzot ciešanas un sāpes, asaras tecēja ar vien lielākas. Viņa raudāja tādēļ, ka neko nevar paveikt lietas labā... Viņu atgrūda un dzina prom, bet laumiņa smaidīja, asaras bira viņas dvēselē. Viņa tik stipri mīlēja cilvēkus.
Uznāca lietus mākoņi, meitene soļoja savu ceļu un ievēroja, ka mazs puišelis, ar tik pat lielām acīm, paslīdēja un pakrita. Viņa pavisam nejauši pasniedza viņam roku, necerot, ka viņš atbildēs ar to pašu. Tagad viņa sajuta mazās rociņas siltumu...Ieskatījās puišelim acīs – viņš smaidīja. Bērns sacīja, „Es redzu Tevi! Tu esi smieklīga. Tu dzīvo brīnumu zemē vai debesīs? Tu esi skaista, un laba! Vēl Tev ir siltas rokas. Kāpēc Tu esi bēdīga?”, puišelis turpināja, „Es Tev uzdāvināšu savu lietussargu, lai tavi spārniņi nesamirktu, un varētu aizlidot atpakaļ pie sevis. Tu palīdzēji man, es izlīdzēšu Tev!”
Bērns aizskrēja, bet Laumiņa turpināja savu ceļu zem mazā lietussarga, un kad viņas spārniņi izžuva, viņa aizlidoja...
Viņa noteikti atgriezīsies, lai dāvātu prieku vēl kādam. Galvenais ir atvērt laicīgi sirdi, lai ieraudzītu viņas pastiepto roku...
Autors Dī
Bilde ņemta te -> https://www.myfreewallpapers.net