Liktenīgais ceļš uz laimi

Mēs ar draudzeni sarunājām vienu reizi nedēļā iet atpūsties uz Vecrīgu,divas vien.Tur iepazināmies ar puišu kompāniju, nejaušības pēc viens no viņiem ar pirmo minējumu nosauca manu vārdu. Palīdzēja divām meitenēm atvērt vīnu un iepazīstoties sarunājām atpūsties kopā. Tad es pat iedomāties nevarēju,ka viens no viņiem ir mans liktenis,bet jāgaida bija trīs gadi,lai es to saprastu. Tā mēs visi tikāmies pareti, trīs gadus. Manai draudzenei ar viņiem bija labāks kontakts,es biju pārāk kautrīga un klusa.Manai draudzenei patika puisis, simpātisks(mans puisis,ja es to zinātu) viņš bija,bet ja patīk viņai,lai- es tur nejaukšos.Trešajā gada,tikšanās bija biežākas un vairāk laiku pavadījām visi kopā.Manai draudzenei joprojām patīk tas pats puisis,bet ko es?
Neko,jo es uzskatīju,ka NEKAD nevarēšu iemīlēt cilvēku ko pazīstu jau ilgāku laiku.Viņai ar simpātisko nekas nesanāca,viņa nebija viņa gaumē.Puiši izdomāja mūs uzaicināt svinēt Jāņus.Mana draudzene atteicās,jo esot jau plāni,es vēl neko nebiju saplānojusi.Visi bija pārliecināti,ka es nekur bez savas draudzenes nebraukšu un nav vērts pierunāt.Tas laikam izspēlēja lielu lomu,ka man neticēja, ka varu būt ar viņiem arī bez viņas.Sapirkos svētkiem un klāt biju,kādas viņiem bija sejas,es ierados-viena!Vai Jāņi bija jautri,protams.Bet stundām ritot manas vārdiņš NEKAD,sāka izgaist.Jo tas simpātiskais puisis pret mani izturējās citādi,maigi un gādīgi,nekā visus tos trīs gadus iepriekš.Un man tas ļoti iepatikās un gribējās zināt kas būs tālāk.Pēc Jāņiem viss mainījās un ar katru pavadīto brīdi,man viņš patika ar vien vairāk,vairāk.Protams sākumā mēs slapstījāmies,ka mazi bērni,jo negribējām, lai kāds zin par mūsu attiecībām.Jo abi sirds dziļumos nezinājām,vai ilgi tās turpināsies.Kādu mēnesi noturējām mūsu attiecības slepenībā,bet ilgāk vairs nebija iespējams. Un notika tas kam neticēju,kādu rītu pamodos un sapratu”Es viņu mīlu”.Draudzenes smējās un es ar,”nekad ,nesaki nekad.”Kopā sakām dzīvot jau pēc trijiem mēnešiem.
Es biju pārsteigta,ka viņa mamma teica,ka esmu pirmā meitene ko viņš atveda uz savām mājām.Viņa ģimene pret mani izturējās burvīgi un es ļoti ātri sāku justies, kā savā ģimenē.Bija arī lieli strīdi,ka gribējās savākt mantiņas un aiziet,bet mamma sacija”aiziet un aizcirst durvis ir tas vieglākais,bet apsēsties un izrunāties, ir tas grūtākais,ko jūs abi izvēlaties.” Protams izēvelējāmies to grūtāko,tie bija zelta vārdi no viņa mammas. Mēs Jāņos svinēsim septiņus gadus,kā esam viens otram.Viņa drauga sieva, kura Jāņos gaidīja mazuli un bija uz visiem rūcīga un pikta,pēc trīs gadiem kļuva man labākā draudzene. Mums pēc diviem gadiem piedzima meitiņa.Bet pēc trīs gadiem, gaidījām otru meitiņu.Citreiz smejoties atceramies,kāpēc pēc tik ilga laika,bet ne uzreiz.Dzīve ir interesanta lieta un tu nevari pat nojaust,ko viņa tev rīt liks piedzīvot.Un manā dzīvē spēlē lielu lomu cipars trīs!Un ja būs vēl mazulis,mēs ļoti ceram, ka meitiņa. Trīs lietas,labas lietas...