Viss sakas taa.....

Bija 2000.gada 1.jūnijs, kad es pārvācos dzīvot uz Tukumu,jo nevarēju no iepriekšējās dzīves vietas izbraukāt uz darbu. 3.jūnijā manai māsai ir vārda diena...Ineta... un viņa man saka : '' Ejam uz Grandu'' . Tā bija tāda izklaides vieta Tukumā... No sākuma atteicos,jo nu man ļoti negribējās iet,jo nākamajā rītā bija jāiet uz darbiņu. Beigu beigās viņa mani tomēr pierunāja...ar norunu,ka viņa maksā ieeju, un, ja man nepatiksies, tad iešu mājās. Un viņas atbilde bija: '' Jā, jā...protams...līdz tam jau sev kompāniju būšu atradusi!!''
Nu, domāts darīts..ejam uz diseni.
Apsēdāmies pie galdiņa. Aiz mums pie galdiņa sēdēja divi jaunieši,kuri palūdza bārmenim mums pienest kokteiļus. Bārmenis pienāk un saka:'' Tas jums meitenes no puišiem pie aizmugurējā galdiņa!'' Bet, tā kā man bārmenis bija pazīstams,tad atteicu:'' Ja viņi grib iepazīties,tad lai paši atnāk ar kokteiļiem!'' Tā nu ilgi nebija jāgaida, un viņi bija klāt. Sākām iepazīties. Nu, viss kā jau disenēs. Dejas..sarunas..kokteiļi.
Puisis, kurš piesēdās man blakus, nosauca savu vārdu...Zigmārs. Tad viņš man izstāstīja,ka nemaz neesot gribējis nākt uz diseni...bet draugs esot pierunājis, un vēl izmaksājis ieeju. Tad tā neķītri uzsmaidīju,bet neko neatbildēju. Vakaru pavadījām vienkārši burvīgi.
Māsai vēl pateicu paldies,ka pierunāja iet uz to pasākumu.
Nākamajā dienā Zigmārs atnāca pie manis uz darbu. Darba biedrenes padomāja,ka tas mans brālis,jo mēs esot ļoti līdzīgi. Tiesa, nekādas dižas attiecības es ar viņu negribēju veidot,jo biju iesākusi veidot attiecības ar citu cilvēku. Kaut gan tur viss gāja šķībi un greizi,jo tas cilvēks bija ļoti greizsirdīgs! Reiz vienā vakarā tas cilvēks man zvana un saka:'' Es drīz iebraukšu pie tevis!'' Bet es atteicu,jo man bija savas darīšanas. Bet, vēl pirms iziet no mājas, pie durvīm atskanēja zvans! Es atveru...bet tur... Tur Rozes,Šampanietis un Melnais Rīgas Balzāms. Aiz tā visa stāvēja Zigmārs.
Manā prātā kaut kas nostrādāja, un pa savām darīšanām neizgāju...! Aicināju viņu ienākt. Tā mēs atkal smuki pavadījām vakaru runājot un malkojot šampanieti. Ap pulkstens 23.00 es viņam lūdzu iet prom,jo man uz darbu nākamajā rītā. Bet, izejot no mana dzīvokļa viņš man dāvāja ļoti skaistu skūpstu,bet kā likteņa pirksts,to visu vienu stāvu zemāk, stiklos atspīdot, redzēja tas cilvēks, ar kuru mēģināju veidot attiecības.
Godīgi sakot,nenožēloju, ka viņš redzēja. Tiesa, mums radās domstarpības, un pārtraucām sastikties. Es pat sāku mukt no Zigmāra,jo tomēr negribēju,lai tā viss notiek. Bet viņš turpināja mani meklēt. Nāca pie manis uz darbu. Zvanīja visu laiku,tik es neatbildēju uz viņa zvaniem. Tā es izvairījos no Zigmāra apmēram pusotru mēnesi. Līdz 11. augustā mēs ar māsu atkal aizgājām uz ''Grandu'' . Un tur es atkal satiku viņu. Tad viņa draugs man pienāca klāt un sacīja: '' Zigmārs grib ar tevi parunāt. Vai tu vēlies runāt?'' ''Jā,'' es atbildēju. Tad nu satikāmies un viņš man uzdeva jautājumu:'' Kā tev ar to cilvēku iet? Kāpēc izvairījies?'' ''Starp mums viss ir beidzies ar to cilvēku. Man bija neērti ar tevi tikties, un tiešām negribēju sazināties ar tevi,'' es atbildēju. ''Tad jau tu esi brīva, un varbūt mēs varam tomēr mēģināt kaut ko izveidot?'' viņš atkal man jautāja.
Nakamajā dienā gan viņš bija ļoti piesardzīgs un gudrs! Sakarā ar to,ka viņa mammai bija dzimšanas diena,viņš mani aizveda pie viņas un iepazistināja! Stādīja mani priekšā kā savu meiteni. Biju pārsteigta. Tad viņš teica:'' Tas tāpēc,lai tu atkal neizdomā aizmukt!''

Tā nu mēs jau esam kopā 8 gadus,no kuriem 5 jau esam pavadījuši laulībā! Mums ir divi jauki bērniņi. Dēls - Marks Nauris (5 g.) un meitiņa - Kristie (3 g.).

Lūk, tāds mans stāsts!

Sadarbībā ar