Es viņu zināju jau kādu laiku - viņš bija manas bijušās klasesbiedrenes kursabiedrs, taču tālāk par sasveicināšanos netikām līdz šīs pašas draudzenes kāzās ieskatījāmies viens otrā pa īstam. Tā vasara bija burvīga, tad veselu gadu tikāmies vien reizi mēnesī vai pat retāk, jo studēju ārzemēs un katru reizi nācās pierast vienam pie otra un iepazīt no jauna. Viņš mani sagaidīja kaut būtībā bijām gandrīz sveši, tikai tā sajūta, ka pazīstami veselu mūžību. Pagāja vēl gads un nosvinējām skaistas kāzas vismīļāko cilvēku lokā, vēl pēc gada sagaidījām mūsu mazo brīnumu.
Tai vakarā, mūsu kopīgo draugu kāzās, kad dejojot viņš uzlika galvu man uz pleca, gribējās viņu apskaut cieši, jo cieši un nelaist vaļā vairs nekad. Tā nereālā sajūta, ka vienkārši ir, IR atrasts īstais cilvēks. Un šī sajūta nav pazudusi vēl jo projām.
mmmm.. - mīlu manu mīļo Māri :)*
geltona