Pat atālums mūs nešķir...

Es un Dačuks, divas dulākas neatrast :D
iepazinos ar Dačuku 11 gadus atpakaļ (pareizāk 26.aprīlī būs 11 gadi) iepazināmies kā daudzas meitenes iepazīstās kad piedzimst bēbis. biju jauna kad piedzima pirmais un pēc bērniņa dzimšanas pārvācos un visas draudzenes pazuda itkā nebija bijušas. bija skumji, jo tā jau pēcdzemdību depresija un tad vēl draugi uzgriež muguru, jo redz viņiem ar mani vairs nau intresanti, jo esmu takš jaunā māmiņa. ar Dačuku iepazinos pie bērnu veiikaliņa un saruna aizgāja raiti, it kā pazītu viens otru jau sen. izrādās viņa dzīvoja blakus mājā un no tās dienas sākam satikties dien dienā. tas bija visam sākums, lielisks sākums labai draudzībai. ko tik mēs pēctam nedarijām, tādus podus gāzām :D
kad viņa paziņoja kad brauc strādāt uz Vāciju, es to neuztvēru nopietni, domāju kad viņai vienkārši ir iestājusies krīze, jo išķīrās no bērna tēva un vienkārši ir vajadzīgs drauga adbalsts un drīz par kaut kur braukšanu viņa aizmirsīs, bet nekā un viņa aizbrauca. es biju apvainojusies, dusmīga un galīgi satriekta. bet kad viņa adbrauca pēc pusgada apciemot Latviju vis aizgāja ne tikai vecās sliedēs, bet pat mūsu draudzība kļuva stiprāka. un viņa šeit nodzīvoja vairāk kā pusotru mēnesi un kad bija laiks viņai braukt atpakaļ uz Vāciju bija vēl grūtāk viņu palaist nekā pirmajā reizē. viņa pirms aizbraukšanas uzdāvināja Seal CD ar vienu dziesmu četos dažādos izpildijumos "Love's divine" un uz diska uzraksija "Sancītim par piemiņu no Dacītes!" es raudāju, patiešām raudāju, katreiz kad klausijos šo dziesmu raudāju itkā būtu aizbraukusi ne mana draudzene bet mīļotais (tikai nepārprotiet) bija sāpīgi. bet neskatoties uz lielo atālumu mēs palikām ļoti labas draudzenes. sazvanījāmies pa Skype katru dienu, es nepārspīlēju, pat vairākas reizes dienā. mums ir rituāls no rīta palaižam sīčus uz skolu un pie kafijas tases pēctam stundu pļāpājam un vakaros, ooo... vakaros mēs varam runāt visas nakts garumā un galvenais kad par ko runāt mums ir vienmēr :D
tagat Dačuks jau kā 2 gadus ir precējusies ar vācieti un viņš ir adoptējis viņas meitiņu. mēs ar vīru bijām viņu kāzās vedāji, vienā no bildēm tas ir redzams. viņi ir mana otrā bērniņa krustvecāki un viņas meitiņa ar manu dēlu sauc viens otru par vīru un sievu :D jā tā tik ir mīlestība, ratiņos vēl sēdēja rociņās sadevušies :D nu mēs jau gribētu lai tā arī tas paliktu, bet saprotam kad bērni aug un domas viņiem mainīsies, bet būtu jau jauki ja mēs vēl vairāk saradotos :) šogad vasarā pārvācos uz dzīvi Vācijā un protams blakus Dačukam.
protams kad ar 5 bildēm man ir par maz, bet izvēlējos tās bildes kad jutāmies patiešām forši, nevis tās kur izskatamies smuki. varētu par katru bildi stāstīt un stāstīt, bet tā jau gari rakstu. gribu tikai pateikt kad tādas draudzenes kā Dačuka man nau bijis kaut draugu man netrūkst, viņa vienkārši ir ĪSTS draugs, kas netikai smiesies un trakos ar mani, bet uzklausīs, pažēlos un sapratīs. vīņa ir vienīgais cilvēks uz pasaules kam stāstu pilnīgi visu.