Diemžēl nesanāca kā gribēts:(

Nu šis nebūs stāsts par draudzību līdz kapa malai. Diemžēl...Pēc savas pieredzes es vairāk piekrītu vīriešu viedoklim par to, ka sieviešu draudzība, patiesa un īsta, nemaz nav, vai arī ir, bet vai nu  līdz kādiem noteiktiem apstākļiem un laikam vai nu ir, bet ļoti, ļoti reta parādība... Šoreiz es uzrakstīšu un pastāstīšu par to, kā es pazaudēju savu labāko draudzeni...
Mēs abas nebijām pazīstamas kopš  ‘’pamperu laikiem’’J Iepazināmies pamatskolas 6.klasē, tā pa īstam draudzēties sākām 9.klasē, un nolēmām kopā iestāties vienā licejā, vienā grupā. Atceros tādu epizodi, kur mēs ejam pa ielu un smejamies, ka būsim viena otrai kāzās vedējmātes un bērniem būsim krustmātesJ Dažreiz tiešām likās, ka draudzība uz mūžuJ
Viņa bija pirmā kura uzzināja un kurai stāstīju pilnīgi visu, tagad atcerējos, kā sēžam parkā un stāstu par savu pirmo reiziJar viņu kopā smējāmies, viņai uz pleca raudāju, viena otru pieskatījām ballītēs, kā bastojām matemātikas stundas un tā vietā gājām uz tuvējo kafejnīcu pusdienot un pļāpāt,  ko tik kopā nedarījāmJ Tagad atceroties, liekas šausmas! Kaut nu mana meita neko tamlīdzīgu nedarītuJ Pirmā kursa beigās katra tikām aizsūtītas uz savu prakses vietu Vācijā, tik tālu viena no otras...Visus 3 mēnešus sarakstījāmies caur vēstulēm, beidzot prakse bija galā, kad pirmo reizi pēc tam tikāmies tiešām no prieka bija asaras acīs.
Žēl, ka viss labais nav mūžīgs, diemžēl... Filmās un seriālos bieži  bija redzēts, ka labākās draudzenes pazaudē draudzību...dēļ vīrieša! Vienmēr bija licies- nu nekad mums tā nebūs! Kā saka- nekad nesaki nekad!
Iepazinos es ar vienu puisi i-netā un sarunājām tikties, viņš nāks ar draugu un es ņemšu līdzi draudzeni. Nu tā nu sanāca, ka mums abām iepatikās manis iepazītā puiša draugs...Un te jau viss sāk palikt skaidrāks...Visus sīkumus nestāstīšu...Iznāca tā, ka mana draudzene no šī puiša it kā atkāpās, kad viņai jautāju, apgalvoja, ka tā īsti viņš nemaz viņai nav paticis...un tā arī tas palika. Tā īsti un no sirds nemaz to neizrunājām un nenoskaidrojām, vienkārši viena no otras atdalījāmies. Un vienai uz otru protams ka palika liels aizvainojums- viņai uz mani par to, ka paliku ar to puisi, bet man uz viņu savukārt par to, ka viņa tā arī negribēja to visu normāli izrunāt, varbūt tad viņa būtu mani vairāk sapratusi, piedevusi pa īstam un mēs nebūtu tik viegli pazaudējušas savu draudzību... Pa vidu vēl bija dažādi notikumi, varbūt pat neliela atriebība no viņas puses. Es biju tik ļoti aizrāvusies ar savu jauno puisi, viss nonāca tik tālu, ka vairs viena ar otru vispār nesarunājāmies kādu laiku, varētu pat teikt ka izvairījāmies viena no otras. Protams, ka pēc kāda laika nācās sākt atkal komunicēt, kaut vai tikai tādēļ, ka mācījāmies vienā grupā.  Bet runājām tik par skolas lietām un tādas garlaicīgas dežūrfrāzes...
Bija mums vēl 3 ļoti, ļoti laba draudzene-ar viņu iepazināmies sākot mācīties licejā. Lai gan viņa visā šajā lietā iesaistīta nebija, bet viņai bija jānes tas krusts un mūs abas jāuzklausa, kā nu mēs visā vainojam viena otru, par to paldies viņaiJ Varu iedomāties kā tas viss viņai bija apnicis.
Gandrīz pirms gada pabeidzām skolu, dažreiz protams mēs visas savācamies kopā, papļāpājam, bet nu tā- kā iet pa augstskolu, ikdiena, nu tādas virspusējas frāzes. Var just lielu distanci vienai starp otru.
Bieži iedomājos, ka man viņas ir ļoti pietrūcis-ir tik bieži viņai gribējies piezvanīt, pastāstīt to un to, un vēl to...,  bet kaut kā nevaru saņemties un visdrīzāk to arī nemaz neizdarīšu...
Kā mums beidzās viss ar to puisi-nu tā nebija mēneša ilga aizraušanāsJ Esam kopā jau 3 gadus, viens otram varu droši teikt, ka esam lielā mīlestība, mums ir vienkārši nu tik jauka, mīļa un superīga meitiņaJ Plāni abiem turpmākajai dzīvei jau nu dikti lieliJ
Ar to kā pazaudējām savu draudzību protams, ka nelepojos, žēl protams ir, bet ka nožēloju īsti ar nevaru teikt, jo tad man tagad nebūtu šo divu vismīļāko cilvēku bez kuriem nevaru vairs iedomāties dzīvi...