Labs vakars dārgās lēdijas Nu gan šodien balta dieniņa Uznāca man te tāds pārdomu brīdis. Nesen biju, pie mazas lēdijas uz dzimšanas dienu. Skatījos uz to bērniņu un domāju, kāds prieks bērnam actiņās, kad var nopūst svecītes, kad kāds piepūš balonu, pakutina punci un tamlīdzīgi. Neviltoti toreiz iesaucos, cik maz vajag bērnam priekam kāpēc mums pieaugot tā vairs nav. Mīļums man teica, bet priecājies, kas Tev liedz. Es tā padomāju, jā, bet nesanāk, nu nemirdz acis tādā priekā. Pat nezinu, ko ar šo gribu pateikt, bet vienkārši uznāca pārdomas, kāpēc mums (vismaz man) pieaugot pieaug prasības, zūd prieks par tādiem sīkumiem. dzīve tak īsa, ja mācētu priecāties par sīkumiem un itkā ikdienišķām lietām, tā būtu nokrāsota gaišākās krāsās. Ja jums ir savs viedoklis par šo tēmu, būšu priecīga to dzirdēt Varbūt kāda ir saglabājusi formulu vēl līdz šim priecāties kā bērns? Un varbūt padalieties ar savu dzīvesprieka recepti un kā jūs savu dzīvīti padarat saulaināku?
sol
(41) [14.02.2011 - 10:01]
Olimpija, tās arī ir bērnu rūpes un raizes vai kašķīši un tajos brīžos viņi nesmaida... Paldies, ka viņiem ir tikai tādas rūpes, ja ir, jo visiem bērniņiem tādu nav
Mums katram ir savas rūpes - kas vienam mazs, otram uij, uij, uij.
Arī tev taču 10 gados bija citas problēmas, 15 citas... 18 citas utt. Katram savs laiks. Savas vajadzības.
.. laimīga ..
olimpija
(36) [13.02.2011 - 12:56]
Berniem ari nav realu problemu, iznemot, ka bernu darza nepatik tas puika vai meitene, nevar izdikt saldumus no vecakiem, negribas gulet u.t.t. Tur ari atskiriba starp berniem un pieaugusajiem! Kaut kur biju lasijusi, ka, piedzimstot berniem, mazinas dzives kvalitate (psihologiski), jo tas ir rupes un atbildiba visa muza garuma.
Sinba
(32) [13.02.2011 - 12:44]
Manuprāt, viss prieks vai bēdas slēpjās mūsu attieksmē pret sevi, pret sabiedrību un pret dzīvi. Ne velti mums , latviešiem , ir tāda tautas dziesma:
"Visi man labi bija, Kad es pati laba biju; Visi man slikti bija, Kad es pati slikta biju."
Bērni nekoncentrējās uz ikdienas pienākumiem, problēmām un citām negatīvām lietām, tādēļ bērni spēj saskatīt , cik skaisti spīd saulīte, cik forši ir lēkāt pa peļķēm, kāmēr mēs čīkstam,ka svīstam no saules vai arī par to,ka atkal baltās bikses jāmazgā, jo noslakšķītas ar dubļiem.
Optimismu nevar iemācīties vienā dienā, bet tā nav neiespējamā misija. Īstenībā mums prieku sagādā tik daudzi sīkumi, bet ikdienas steigā mēs tos vienkārši nesaskatām. Kad iemācīsimies apstāties un ieraudzīsim to skaisto mazumiņu ikdienā, tad arī spēsim nezaudēt prieku stresa pilnajā ikdienā, jo lielas lietas sastāv no maziem sīkumiem. Vairāk mazmazītiņa pozitīvisma un prieka ikdienā un viss izdosies!
Kad vienas durvis aizveras, vienmēr atveras citas. Daudz labākas par iepriekšējām.
!
[12.02.2011 - 09:27]
Smaidīgā, paldies par ieteikumu
Eu, kā tas iespējams, ka rakstīju atbildi vienā diskusijā, bet man tā pārleca uz citu?!
Nē, nu nopietnil, rakstīju atbildi smaidīgajai diskusijā par matiem, bet parādījās diskusijā par PRIEKU.
I`m shocked, kas par gļukiem
smaidīgā
[11.02.2011 - 23:23]
Manuprāt, tas ir tā tīri dabiski, ka pieaugot cilvēks mainās. jā ir tādi, kuriem izdodas kaut daļiņu no šī neviltotā prieka saglabāt, bet tomēr pārsvarā jau zūd šī te spēja novērtēt to, kas mums ir. Katram tas raksturs attīstās laika gaitā un nekas spožs tur arī nesanāktu, ja tagad uzspīlēti censtos itvisā saskatīt ko pozitīvu, sajūsmu raisošu.
Bet tajā pašā laikā, nu nav taču tik traki! Tāpat mēs priecājamies, esam laimīgi, smaidam un par kaut ko arī sapņojam.. svarīgi tikai neapslāpēt šīs savas jūtas un nekaunēties, kā tas varētu izskatīties citu acīs. No bērniem var daudz mācīties un to arī vajag atcerēties, bet tik un tā, paliks arī man tas neatbildētais jautājums par viņu neizzūdošā smaida noslēpumu..
kadija
[11.02.2011 - 23:15]
man laikam šī spēja par visu priecāties ir saglabājusies par spīti visam.. šad tad aizdomājos kāpēc tas tā ir, ziniet, daudz maz ir pierādījusies viena interesanta lieta. Tie bērni, kam ir bijusi grūta bērnība, īstenībā šīs sajūtas dažos gadījumos ir pataupījuši vēlākam. Protams, ne velti minēju vārdus "dažos gadījumos", ne visi ar grūtu bērnību izaug par pozitīviem, atklātiem un nenormāli dzīvespriecīgiem cilvēkiem. Bet, ja gadās ir OK, viņi jūtas paši laimīgākie pasaulē.. spēj priecāties par katru sīkumu, protams, normas robežās
To nevar izstāstīt vnk pašm jābūt laimīgam, tad lietas redzam citās krāsās
olimpija
(36) [11.02.2011 - 22:57]
Manuprat, tadas formulas nepastav. Visiem ir dienas, kad ir labi un ir slikti, bet nu zinu, ka ir cilveki, kuri vienkarsi iekseji ir loti pozitivi, te vai nu skaista berniba un labas atminas, milosa gimene bijusi un citi pozitivi apstakli.
Kads tuvs cilveks reiz man teica, ka jamacas no Tevis dzivesprieks. Pati sevi neuzskatu par saulstarinu, esmu vaiark realiste, bet biezi gadas brizi, kad, piemeram, uz ielas ieraugu kaut ko labu un pasmaidu, edu Snikeriti, aizmirstu par visam kalorijam, bet vienkarsi izbaudu mazo grecinu un tadi daudzi un mazi sikumi...tajos slepjas dzivesprieks. Ne jau lielas masinas, majas un bieza naudas maka.
Saka, ka sieviete ir ka vins, jo klust vecaka, jo klust labaka ...reizem ar vecumu ta klust skabaka. Esmu biezi noverojusi Latvijas sievietem ikdienisu paradibu - nodzita zirga sindromu: japaspej stradat, maju sakartot, bernus izaudzinat, sevi savest kartiba un viru apmierinat. Zel, ka biezi viriesi neatbalsta savas sievietes, ne fiziski, ne emocionali. Pec ta visa, kads vel dzivesprieks, ja grutibas visapkart!?
!
[11.02.2011 - 22:44]
Nespēju priecāties par visu tāpat kā bērnībā.. Man vienkārši nesanāk!
Domāju, ka vismaz daļiņa prieka atgriezīsies, kad būs pašai savi bērni Vienīgā cerība..
sweetheart
(33) [11.02.2011 - 22:27]
Labs vakars dārgās lēdijas Nu gan šodien balta dieniņa Uznāca man te tāds pārdomu brīdis. Nesen biju, pie mazas lēdijas uz dzimšanas dienu. Skatījos uz to bērniņu un domāju, kāds prieks bērnam actiņās, kad var nopūst svecītes, kad kāds piepūš balonu, pakutina punci un tamlīdzīgi. Neviltoti toreiz iesaucos, cik maz vajag bērnam priekam kāpēc mums pieaugot tā vairs nav. Mīļums man teica, bet priecājies, kas Tev liedz. Es tā padomāju, jā, bet nesanāk, nu nemirdz acis tādā priekā. Pat nezinu, ko ar šo gribu pateikt, bet vienkārši uznāca pārdomas, kāpēc mums (vismaz man) pieaugot pieaug prasības, zūd prieks par tādiem sīkumiem. dzīve tak īsa, ja mācētu priecāties par sīkumiem un itkā ikdienišķām lietām, tā būtu nokrāsota gaišākās krāsās. Ja jums ir savs viedoklis par šo tēmu, būšu priecīga to dzirdēt Varbūt kāda ir saglabājusi formulu vēl līdz šim priecāties kā bērns? Un varbūt padalieties ar savu dzīvesprieka recepti un kā jūs savu dzīvīti padarat saulaināku?