Ļoti nepatīkama situācija uz doto brīdi..Ar puisi esam kopā gandrīz 2 gadus...Viņš jau uz iepazīšanās brīdi strādāja Īrijā, un atbrauca vasarā atvaļinājumā. Beigās izrādās ka mēs visu bērnību atradāmies burtiski blakus, spēlējāmies vienā pagalmā, kaut arī musu gadu starpiba ir 7 gadi..Un mūsu attiecības uzliesmoja ļoti ātri un spontāni, es zināju ka viņš brauks prom, un domaju k atas bus romāns uz pāris nedēļām, bet viss izvērtās daudz savādāk. Pec viņa aizbraukšanas, paejot dažām dienām, viņš jau iegādājās man biļeti uz turieni. Grūti ticās, bet es piekritu un aizbraucu pie vinja dzīvot uz mēnesi. Tas mūs ļoti satuvināja, un tā es sāku braukāt pie vinja ik pēc 2 mēneši un viņš atvaļinājumā brauca pie manis, vasaru visu atdzivojām kopā, kamēr man nesākās macības utt..No sākuma mani viss apmierināja, bet tagad nevaru izturet. Skumjas, ilgas, nereālas.. Stress..Nevaru koncentrēties ne uz ko, ne uz mācibām, ne uz ikdienišķam lietām, visu laiku domas par to, ka tik ātrāk viņš pārvācas uz šejieni, kas ir ieplānots jau šovasar, bet laiks velkas tik ilgi, mana stresa dēļes sāku psihot, zāģet viņu, izgāst dusmas uz apkārtējiem,man trūks viņa uzmanības un viss.. un kaut ar galvu pret sienu sities katru dienu strīdi, zvani pa skype, klausules mešana, histerijas, asaras..viņš mani nesaprot..es cenšos nebūt uzbāzigai viss, bet tažkārt kad runājam ar viņu, viņš izsaka tadu domu, ka mēs esam pārāk atšķirīģi un nesaskanam kopā..mani tie vārdi tā rauj uz dusmām..dažkārt galvā pārskrien tāda doma, ka vai vispār mūsu attiecības davilks līdz tai vasarai? Nezinu ko darīt..Kā viņam iestastīt to.. Arī kad esam kopa, nu nekādas romantikas..agrāk cietos, neka neteicu, tagad saku viņam censties ieskaidrot ko es vēlos, tad viņš sak strīdēties par to ka es viņu mācu nezinu,,esmu izmisuma un vispar nezinu ko lai iesaku, kur atrast kompromisu?
karry
[15.03.2013 - 15:54]
nju jaa, par to smago darbu, es neuztveru to ka negatiivu kaut ko...jebkuras attieciibas ir smags darbs, lai viens otru saprastu un vareetu atrast kompromisu..mes kaut kada zionjaa esam lidziibi, bet kaut kur pavisam dazhaadi...nezinu kapec, bet spriezhot pec taa kaa mes ikdiena sadzivojam un kaa, kad esam atsevishki, tad atsevishki mes vispar sadziivot nevaram..a kopa mums kompromiss pat nav vajadziigs, viss liekas pat loti ideali, kaut arii saldie medus meneshi mums jau ir pagaajushi...un par to raksturu, man ieprieksh, attieciibu sakumaa bija loti smags, un e svnk sapratu, ka man jamacas piekapties, un es visur centos arii kaa meitene parnemt iniciatiivu un piekapties.. Vinsh pierada, un tagad ka es nepiekapjos, tad taa ir katastrofa
olimpija
(36) [15.03.2013 - 15:43]
kerija, tur ta lieta, ka jus esat pat loti saskanigi, daudz kas kopigs, viens otru papildinat. Bet, ja satiekas 2 cilveki ar dazadu audzinasanu, dazadu attiecibu pieredzi un galu gala ir svarigi viens otram, tad nekas cits neatliek, kaa macities kompromisa makslu. Es esmu no tiem cilvekiem, kam ir smags raksturs, lai gan ar gadiem klust vieglaks, tadel ari tads mans viedoklis, lai gan ,,smags darbs,, nav domats negativa nozime.
kerija_
(36) [15.03.2013 - 11:29]
mans viedoklis šajā jautājumā ir savādāks. es neuzskatu, ka attiecības ir smags darbs (lai gan kur tas tiek tā pozicionēts). man kā reiz liekas, ka ikdiena (skola, darbs) ir smags darbs, bet attiecības - tā ir atpūta un miera osta. mēs rūpējamies viens par otru, gādājam, pielāgojamies, bet tas taču nav nekāds darbs, tas viss ir darīts aiz mīlestības un tas nevienā brīdī netiek izjusts kā darbs. ja rodas tāda sajūta, tad, manuprāt, attiecībām pienācis gals. attiecībās visam jānāk viegli un DABISKI. mēs esam viens no tiem retajiem pāriem, kas nestrīdas. mūms iet jau 6.gads kopā, bet strīdējušies pa šo laiku mēs varbūt esam reizes 5. vnk nav par ko. bet mēs arī esam ne klasisks pāris. es neplēšu traukus un nepaceļu balsi es drīzāk kā tāds vīrietis noriju savu aizvainojumu un ieraujos sevī, ātri vien vīrs saprot savas kļūdas, atvainojas, samīļo, sabučo un viss ir labi. savukārt viņš, atšķirībā no daudziem vīriešiem nav greizsirdīgs un arī nebaidās runāt par jūtām.
karry
[15.03.2013 - 08:38]
nu tam es pilnīgi piekrītu, olimpija, un es to visu jau sen sapratu, bet par to sadzīvošanu..Jā problēmas kaut kādas būs, bet līdz šim, kad mēs tiekamies, dzivojam piemērma paāris mēnešus kopā, dien dienā viens otru redzot, un par brīnumu, mēs sadzīvot varam, un strīdi mums ir maksimums par to, ko gatavot vakariņās bet tā mes esam samērā līdzīgi tas ka jāpiestrāda protams daudz pie kā.. Kā jau teici, tas ir smags darbs, tie ir tie vārdi ko es bieži arī esu teikusi viņam...
olimpija
(36) [15.03.2013 - 00:08]
Negribu biedet, un varbut izklausisos pesimistiska, lai gan ta nav, bet istas problemas starp jums saksies, kad saksiet dzivot kopa, piemeram, ka sadzivot, ka rekinaties vienam ar otru. Protams, varbut ir kadi pari, kuri jau no sakuma sadzivojusi ka cimds ar rocinu, bet es tadus nepazistu.
karry, es varu pateikt no savas pieredzes, ka attiecibas ir baigi smagais darbs, vienam par otru ir jarupejas, jauztraucas, reizem ir japiekapjas un janoslape savs lepnums, bet tas ir jadara abiem diviem uz parmainam, un parsvara tas, kas rada paraugu, esam mes, sievietes.
karry
[14.03.2013 - 18:02]
nju mēs vēl domājam par to..kad satiekamies, nevaram atrauties viens no otra vnk...kad viņš atbrauc, vai es pie viņa, tad dzivojam kopā, bet kad pārvāksies uz šejieni, vasaru nodzīvošu, un cik jau tur varēšu, domāju itkā saiet kopā, bet baidos, ka tik tas nesabojā attiecības, mēs abi nezinam ko darit šajā skaitā(((
olimpija
(36) [13.03.2013 - 00:06]
A jus grasaties dzivot kopa vai atseviski?
karry
[12.03.2013 - 22:25]
ex..nu ko lai dara..gruti ir neteikt nekaa arii un kluseet...ir runaats arii mieriigi bez histerijam..vinw loti asi uztver katru manu vardu, kaut ari es saku mierigi..censhos iztureties vienaldzigaaka, bet tad sagaidu parmetumus, kapec es tada esu kas noticis utt..a kad uzbazhos, tad pashai nodaru sliktak, jo nesagaidu neko tamlidziigu preti..vinw pierada pie taa ka es buushu taa kas visu '' razrulit''...vakar notika karteejais striids, wodien nekontakteejaamies vispar, ne labrit ne labdien ne labvakar..spitigums un lepnums man liekas tur ir...
olimpija
(36) [12.03.2013 - 01:24]
Ar vireisiem nu ta ir, nu nemak vini vai negrib izklat savas jutas, bet tas nenozime, ka vini ir nejutigi. Tavs puisis noteikti jut tas pasas ilgas un skumjas, ko Tu, bet neizrada tik loti. Parmest kaut ko gan nevajag, jo tas vinam liek justies vel sliktak, ta ka vins butu vainigs pie visa un taja pasa laika liek domat, ja nu nav ta ista meitene, ja ta zage mani un parmet visu laiku. Un klausities pamacibas ari nepatik viriesiem. Pieej visam ar vesaku pieeju, nestreb karstu, neko neparmet vinam, tiesi preteji - paradi, cik loti Tu gaidi vinu, izstasti vienkarsi un vins sapratis. Netaisi scenas, jo Tevi tas ari neparada labaka gaisam, ja vins nodoma, ka darisana ir ar histeriki. Zinu, ir gruti, bet galu gala tacu tas laiks nav tik tals, nav tacu gads jagaida.
karry
[11.03.2013 - 08:32]
Paldies liels to es ari cenšos principā pēdējā laikā darīt..
un arī dzivoju ar tādu domu ka drīz būs viss tākā pa sviestu
xristy
(33) [10.03.2013 - 15:53]
Sveika
Man tieši tāda situācija. Arī neieciešami. Bet zinu, ka tas ir tā kā pārbaudījums! Ja izturēsi tālāk ''ies kā pa sviestu"! Neuztraucies un neņem galvā! Vajag sevi nodarbināt ar kādu sporta veidu Katrai dienai izdomā sastādi plānu,lai nesēdētu un neskumtu. Man palīdz! Iesaku arī Tev! Dzer zaļo tēju , tā nomierina un ēd melno šokolādi, tā hormonos nogāda prieku Tev viss sanāks! Tu vari! Tu tici sev!
karry
[10.03.2013 - 00:51]
Ļoti nepatīkama situācija uz doto brīdi..Ar puisi esam kopā gandrīz 2 gadus...Viņš jau uz iepazīšanās brīdi strādāja Īrijā, un atbrauca vasarā atvaļinājumā. Beigās izrādās ka mēs visu bērnību atradāmies burtiski blakus, spēlējāmies vienā pagalmā, kaut arī musu gadu starpiba ir 7 gadi..Un mūsu attiecības uzliesmoja ļoti ātri un spontāni, es zināju ka viņš brauks prom, un domaju k atas bus romāns uz pāris nedēļām, bet viss izvērtās daudz savādāk. Pec viņa aizbraukšanas, paejot dažām dienām, viņš jau iegādājās man biļeti uz turieni. Grūti ticās, bet es piekritu un aizbraucu pie vinja dzīvot uz mēnesi. Tas mūs ļoti satuvināja, un tā es sāku braukāt pie vinja ik pēc 2 mēneši un viņš atvaļinājumā brauca pie manis, vasaru visu atdzivojām kopā, kamēr man nesākās macības utt..No sākuma mani viss apmierināja, bet tagad nevaru izturet. Skumjas, ilgas, nereālas.. Stress..Nevaru koncentrēties ne uz ko, ne uz mācibām, ne uz ikdienišķam lietām, visu laiku domas par to, ka tik ātrāk viņš pārvācas uz šejieni, kas ir ieplānots jau šovasar, bet laiks velkas tik ilgi, mana stresa dēļes sāku psihot, zāģet viņu, izgāst dusmas uz apkārtējiem,man trūks viņa uzmanības un viss.. un kaut ar galvu pret sienu sities katru dienu strīdi, zvani pa skype, klausules mešana, histerijas, asaras..viņš mani nesaprot..es cenšos nebūt uzbāzigai viss, bet tažkārt kad runājam ar viņu, viņš izsaka tadu domu, ka mēs esam pārāk atšķirīģi un nesaskanam kopā..mani tie vārdi tā rauj uz dusmām..dažkārt galvā pārskrien tāda doma, ka vai vispār mūsu attiecības davilks līdz tai vasarai? Nezinu ko darīt..Kā viņam iestastīt to.. Arī kad esam kopa, nu nekādas romantikas..agrāk cietos, neka neteicu, tagad saku viņam censties ieskaidrot ko es vēlos, tad viņš sak strīdēties par to ka es viņu mācu nezinu,,esmu izmisuma un vispar nezinu ko lai iesaku, kur atrast kompromisu?