Ik katru vakaru sev apsolu-no rītdienas viss būs savādāk! Katru rītu pieceļos, un sākas vecā dziesma.. Es-19 gadus jauna, 180cm gara...un 128kg smaga! Vienu reizi, jau labu laiku atpakaļ kautko mēģināju darīt lietas labā bet bez rezultātiem. Tagda-pietrūkst motivācijas? Pati īsti nezinu kā lai to nosauc. Domāju par to, kā būtu ja saņemtos un nomest liekos Kg...Bet te atkal manas nelāgās domas par to ka man tāpat paliktu 101 defekts, un tāpat būtu pietiekami nelaba priekš sevis. Esmu komunikabla, jautra un visur vienmēr smaidu-bet katru vakaru iekšējijūtu ka esmu sabrukusi. Es nespēuu mīlēt sevi, bet nespēju arī neko darīt lietas labā. Teiksiet, beidz rīt un sāc kautko darīt? Zini, nelīdz... Kur lai smeļās motivāciju? Kā lai ieskaidroju sev ka es arī varu būtu skaista, neskatoties uz to ka man defektu vairāk kā efektu? Esmu noilgojusies pēc dzīves, nevis eksistences. Ārstus, diatalogus un visus šitos nevaru atļauties...pati strādāju par pārdevēju un pa dzīvi kuļos viena... Ar ko sākt lai iegūtu pašcieņu un sāktu sevi iemīlēt? Ja ne tādu kāda esmu, tad kā saņemties pārmaiņām? Jo man vienmēr gribās lai manimīl tādu kāda esmu sirdī, nevis no mugurpuses....
taj
(42) [21.01.2015 - 19:19]
Kad sakrājas un var secināt, ka jau ilgi kaut kas nemainās, ir jāmēģina sev atgādināt senā patiesība, ka nav jāsatraucas par to, ko nevar ietekmēt. Ja vien nevar. Tomēr psiholoģiski tas iet pa apli: nav labi tā kā ir, bet arī neko iesākt nevar, un tas nebeidzas. Tātad atliek sevi pieņemt! Pateikt sev apmēram: "Jā, esmu gara auguma, ir liekais svars, ir varbūt celulīts, varbūt vēl kaut kas. Bet tā esmu es. Mēģināju būt savādāka, pagaidām nesanāk. Taču jādzīvo ir. Un ir daudz labu lietu dzīvē. Esmu vēl gados jauna, man vēl daudz kas priekšā, varbūt vēlāk radīsies kādas atklāsmes, kaut kas pamainīsies. Bet, ja nē, tātad, šī ir mana personība. Un es apņemos gūt pēc iespējas vairāk prieka arī tagadējā situācijā, pieņemt sevi, cik nu sanāks, un justies pēc iespējas labāk, neskatoties varbūt uz apkārtējā sabiedrībā dažiem valdošajiem stereotipiem." Nu un, ka šobrīd ir tāds svars, kāds ir! Tas taču nav vienīgais dzīvē, kam ir nozīme! Katru dienu ir vairāki varianti, kā sajusties labi. Brīvajā laikā aizrauties ar kādu hobiju (grāmatas vai seriāli, zīmēšana vai fotografēšana, bloga rakstīšana, floristika, rokdarbi vai kaut kas cits), iepriecināt un gandarīt sevi tādā veidā.
Jo. Jautājums - kāpēc vajag notievēt? Ja atmet standartus, tad kāpēc? Veselības problēmu dēļ vai puiša dēļ? Cita iemesla dēļ? Svarīgi noskaidrot pašai priekš sevis un izvērtēt iemeslu. Citādāk tiešām sanāk tā, ka nav motivācijas. Bet, ja nav motivācijas, tad jau nevajag varbūt. Iespējams jāļauj sev būt sev pašai. Kad pienāks brīdis un būs vajadzība domāt par izmaiņām, tad arī motivācija būs.
Man pašai ir lielāks vecums, augums ap 1,73 un svars ap 85, pēc svētkiem 87. Zinu, ka nav ideāls variants. Zinu, ka svaram visu laiku pieaugot kļūt smagāk kāpt pa trepēm un veidojas jauni ādas defekti. Tāpēc nolēmu, ka mēģināšu apturēt svara pieaugumu nevis notievēt. Drusku samazinu porcijas reizēm (bieži nē), drusku mazāk baltmaizi, kādu augli kādreiz, bet tā, visu to pašu, kas vienmēr ir garšojis. Un ar domām par sevis pieņemšanu. Nenorakstot, ka nekad neko. Bet šobrīd ir tā kā ir. Periods, kad daudz darba un emociju apēšana. Tak dzīve turpinās. Un ir arī foršās lietas.
Vēl patīk, ka tagad jau ir arī TV seriāli, kuros galvenās varones amizantas vai pat skaisti saģērbušās, pat nebūdamas ļoti slaidas - The Mindy project, Super fun night, Dead drop diva, Miranda. Nav visiem jābūt vienādiem! Protams, ja ir motivācija pārmaiņām, tad - uzpriekšu! Bet, ja nav motivācijas, tad kāpēc nomocīties? Liekas, ka svarīga ir tomēr sevis pieņemšana. Un varbūt nav jāuzstāda lieli mērķi, kas var izlikties nesasniedzami un nomācoši. Dzīvot tā, kā iespējams. Un gan jau būs labi!
olimpija
(36) [13.01.2015 - 17:49]
Retais dzive ar lidzigam problemam nav saskaries. Varbut iesac ar pastaigu lidz bibliotekai, atrodi psihologijas nodala kadu izglitojosu gramatu par pasrealizaciju, motivaciju, personibu. Svarigi sakt tev saprast, kada tev ir tiesi pamatproblema. Otrais - samekle savus efektus, nevis efektus izskata, rakstura, un izcel tos. Svara jautajuma, atrodi aktivitates, kas tev patik, piemeram, visletakais un vienkarsakais - garas pastaigas, mazakas porcijas, vairak uztura darzenu un auglu, olu, putru u.t.t., mazak miltu izstradajumu, ella ceptu edienu.
Tu velies, lai tevi mil tadu, kada esi gan sirdi, gan arpusi..Tev vispirms jaiemil sevi pasu, un tas patiesam ir 100% taisniba. Sarms neslepjas tajos 128 kg, bet gan tevi, tava rakstura un galva.
sauliitee
(33) [11.01.2015 - 01:47]
Ik katru vakaru sev apsolu-no rītdienas viss būs savādāk! Katru rītu pieceļos, un sākas vecā dziesma.. Es-19 gadus jauna, 180cm gara...un 128kg smaga! Vienu reizi, jau labu laiku atpakaļ kautko mēģināju darīt lietas labā bet bez rezultātiem. Tagda-pietrūkst motivācijas? Pati īsti nezinu kā lai to nosauc. Domāju par to, kā būtu ja saņemtos un nomest liekos Kg...Bet te atkal manas nelāgās domas par to ka man tāpat paliktu 101 defekts, un tāpat būtu pietiekami nelaba priekš sevis. Esmu komunikabla, jautra un visur vienmēr smaidu-bet katru vakaru iekšējijūtu ka esmu sabrukusi. Es nespēuu mīlēt sevi, bet nespēju arī neko darīt lietas labā. Teiksiet, beidz rīt un sāc kautko darīt? Zini, nelīdz... Kur lai smeļās motivāciju? Kā lai ieskaidroju sev ka es arī varu būtu skaista, neskatoties uz to ka man defektu vairāk kā efektu? Esmu noilgojusies pēc dzīves, nevis eksistences. Ārstus, diatalogus un visus šitos nevaru atļauties...pati strādāju par pārdevēju un pa dzīvi kuļos viena... Ar ko sākt lai iegūtu pašcieņu un sāktu sevi iemīlēt? Ja ne tādu kāda esmu, tad kā saņemties pārmaiņām? Jo man vienmēr gribās lai manimīl tādu kāda esmu sirdī, nevis no mugurpuses....