30 gadi – laiks piepildīt sapņus?

Pēc statistikas, tikai 30% abiturientu izvēlas profesiju atbilstoši savām interesēm un aicinājumam, pārējie izvēlas atbilstoši dažādiem apstākļiem: vecāku ieteikuma, profesijas prestiža un nepieciešamības, pēc iestāšanās mācību iestādē grūtības pakāpes u.tml. 17 gados, kad viss vēl priekšā, cilvēks bieži vien līdz galam neapjauš, cik svarīga ir izvēle un cik lielu ietekmi tā atstās uz visu turpmāko dzīvi. Šajā vecumā šķiet, ka vienmēr var nospiest Esc podziņu un sākt visu no sākuma – mainīt profesiju, mainīt dzīvi, mainīt visu. Taču iet gadi, un mēs sākam aizrauties ar savu profesiju, un ieradums kļūst par laimes aizvietotāju. Ar vecumu, taisnība, daudzi aizdomājas par to, vai izdarījuši savulaik pareizu izvēli, vai, varbūt, vajadzēja riskēt un nodarboties ar to, kas patiešām patika? Šis jautājums kļūst aktuālāks, sasniedzot 30 gadu vecumu. No psihologu skata punkta, tieši šajā vecumā cilvēks sāk nopietni aizdomāties par saviem sasniegumiem, par to, cik pilnīgi viņš ir sevi realizējis, kādu stāvokli ieņem sabiedrībā. Turklāt, šis jautājums ir vienlīdz aktuāls kā sievietēm, tā vīriešiem. Bieži mēdz būt tā, ka sasniedzot 30 gadu robežu, cilvēks pēkšņi apzinās, ka viņam vajadzēja nodarboties ar kaut ko pavisam citu, nevis skaitīt citu naudu, bet ārstēt cilvēkus, nerakstīt programmas, bet dejot.
Ko darīt, ja arī jūs sasniegusi krīze 30 gadu vecumā un jūs saprotat, ka jūs labprātāk uzvilktu kostīmu un dotos uz skatuvi, nevis lietišķā kostīmā dirnēt ofisā? Un vai ir vērts 30 gados sākt jaunu dzīvi? Par to visu šajā Kleoo.lv rakstā.

30 gadu krīze vai aicinājums?

Psihologi bieži vien 30 gadnieku krīzi dēvē par dzīves jēgas vai mērķu krīzi, un tam ir ļoti vienkāršs loģisks skaidrojums. Atcerieties skolu. Kāds bija jūsu mērķis? Visticamāk, pabeigt 11 klasi bez trijniekiem un iestāties universitātē. Pēc tam, jau augstskolā, bija jauns uzdevums – iegūt diplomu un/vai iekārtoties labā darbā. Nākamais svarīgais solis – laulība un bērnu dzimšana (kaut gan šeit jau iespējamas variācijas). Kā likums, sasniedzot 30 gadus, visi šie uzdevumi jau ir veiksmīgi atrisināti un rodas jautājums: ko darīt tālāk? Uz ko tagad tiekties? Ko gaidīt? Līdz tam vienmēr bijuši skaidri uzdevumi, mērķi, bija redzams jauns horizonts, bet tagad, no vienas puses, jums jau ir 30 gadi, un tāpēc priekšā vēl ir daudz izvēles iespēju un jūs vēl varat izlemt savu nākotni. Un šajā brīdī cilvēks sāk atcerēties visus savus iepriekšējos mērķus un sapņus, kuriem tagad ir parādījies laiks un resursi. Var atcerēties arī Ābrahama Maslova nepieciešamību piramīdu, saskaņā ar kuru, garīgās dzīves nepieciešamības, piemēram, pašrealizācija paliek kā pēdējās. Maslovs visas nepieciešamības, sākot ar svarīgāko, iedalīja piecos tipos:
- fizioloģiskās (izsalkums, slāpes, seksuālās aizraušanās); - eksistenciālās (nepieciešamība pēc stabilitātes un drošības)
- sociālās (kontakts, kopēja sadarbība, rūpes par citiem, attiecības ar citiem cilvēkiem);
- prestižās (pašcieņa, sociālais statuss, atzinība profesionālajā vidē)
- garīgās (nepieciešamība pēc atziņas, pašrealizācijas un pašizpausmes).
Sasniedzot 30 gadu vecumu, cilvēks parasti jau ir sasniedzis piramīdas virsotni un pēkšņi apjauš, ka nav realizējis sevi. Visi iepriekšējie sasniegumi šķiet maznozīmīgi, kā paši par sevi saprotami («Ģimene, bērni, jauns dzīvoklis, nodaļas priekšnieka amats... tas viss ir labi, bet dziedāt es tomēr neesmu iemācījies!»). Rupji sakot, dzīve ir izdevusies, un ir pienācis laiks padomāt par dvēseli, jo dvēsele prasa pašrealizāciju, jaunus izaicinājumus, jaunus mērķus, jaunu dzīves jēgu.
Te izrādās, ka esošā profesija šīs vajadzības neapmierina, bet dažreiz pat vispār ir pretrunā ar jūsu mērķiem. Pieņemsim, ka bērnībā jūs vēlējāties ārstēt cilvēkus, bet tā vietā jūs strādājat par menedžeri tabakas uzņēmumā.
Bez tam, daudzi no mums tikai 30 gados sasniedz psiholoģisko briedumu: mēs sākam saprast, ka tikai un vienīgi paši esam atbildīgi par mūsu dzīvi un esam tiesīgi to veidot tā, kā uzskatām par vajadzīgu. Un vienlaikus skaidri apzināmies, ka dzīve ir viena, un lielas iespējas to nodzīvot vēl vienu reizi nebūs, un tad rezultātā vēl rodas drosme rīkoties tā, kā vēlies, kā šķiet pareizi. Ja 25 gados šķita, ka „vēl mazliet strādāšu kā menedžeris tūrisma firmā, bet pēc tam iešu mācīties par ķīniešu valodas tulku”, tad 30 gados saproti, ja neko nedarīsi tieši tagad, tad tas „kaut kad” nekad nepienāks.
30 gadnieka krīze – tā nav problēma un slimība, kuru var pārciest vai izslimot. 30 gadnieku krīze – tā ir vēl viena iespēja mēģināt realizēt sevi un atrast harmoniju sevī.

Mainīt vai nemainīt?

Ja jūs tieši tagad domājat par profesijas maiņu, tad nākamais uzdevums jums palīdzēs labāk izprast sevi un nolemt, ko darīt tālāk:
Mēģiniet noformulēt, kas konkrēti jūs neapmierina jūsu dzīves situācijā. Saraksta veidā uzrakstiet visus faktorus, kas visbiežāk jūsos izsauc negatīvās emocijas. Esiet godīgi pret sevi – ja lielāko laika daļu esat nomākti, tāpēc ka jums ir liekais svars, tad tā arī rakstiet. Kas aizņem lielāko daļu sarakstā? Tā tad arī būs galvenā problēma, kuru nepieciešams atrisināt pirmkārt un galvenokārt. Ja šī problēma no tiesas ir darbs, tad dodieties pie nākamā punkta. Tagad jūsu uzdevums – saprast, vai tiešām problēma slēpjas jūsu izvēlētajā profesijā, vai konkrētajā darba vietā, vai amatā, kuru jūs tagad ieņemat? Aprakstiet pa punktiem, kas jūs tieši neapmierina jūsu darbā. Kas no uzskaitītā attiecas uz jūsu profesiju, kas uz jūsu ieņemamo amatu? Piemēram, „kaitina nepieciešamība katru dienu iet uz darbu» attiecas uz sarakstu «darbs», bet «kaitina darbs ar cipariem» pie saraksta «profesija». Ja negatīvā lielākā daļa attiecas uz sarakstu «darbs», tad secinājumi ir acīmredzami – laiks tos mainīt. Ja dominē saraksts «profesija», tad... iespējami varianti.
Ja visus iepriekš uzskaitītos faktorus varētu nolikt malā, vai jūs joprojām gribētu mainīt profesiju? Ja nē, tad, iespējams, ir paņēmieni, kā samazināt šos negatīvos faktorus? Iespējams, ir kāda cita profesija, kur jūs justos komfortablāk? Piemēram, jums nepatīk žurnālista darbs, bet, iespējams, patīk redaktora darbs?
Atcerieties, kāpēc jūs izvēlējāties tieši šo profesiju un kas ar laiku mainījās? Iespējams, tā ir tikai vilšanās profesijas ideālos? Tādā gadījumā jums neviens negarantē, ka citos darbības laukos apstākļi būs labāki – katrai profesijai ir savas nianses.
Ar ko jūs gribējāt nodarboties bērnībā, jaunībā? Kāpēc to neizdarījāt? Vai tagad arī tas jums ir aktuāls? Vai ir iespējams realizēt jūsu mērķus jūsu darbības sfēras ietvaros?
Uzrakstiet, kāpēc tieši jūs gribat izvēlēties šo profesiju un kādas pārmaiņas dzīvē tā ieviesīs. Kādi faktori ir tieši saistīti ar profesiju un kādi, piemēram, ar peļņu un darba prestižu? Piekritīsiet, ka nav vērts mainīt profesiju, kas nav sirdij tīkama, tikai tāpēc, ka tā dotu lielāku peļņu un ir prestižāka sabiedrībā..
Šī uzdevuma jēga slēpjas konkretizācijā. Ļoti bieži mēs domājam vispārējās kategorijās un sakām «Man viss ir slikti», «Man nekas nepatīk», «Man nekas nesanāk», «Ienīstu savu profesiju», bet vajag konkretizēt problēmu, un izeja radīsies pati no sevis. Dažkārt tā no tiesas ir profesijas maiņa, bet bieži vien viss atrisinās daudz vieglāk un vienkāršāk.

Par vēlu vai tieši laikā?

Tā, jūs izanalizējāt situāciju un secinājāt, ka jūs neapmierina tieši profesija un to vajag mainīt. Tagad es ieņemšu jūsu iekšējā kritiķa lomu un apbēršu jūs ar bezgalīgo «ja nu tomēr», «ja nu pēkšņi», tāpēc ka, visdrīzāk, jūsu pašu iekšējais kritiķis jau sen ir pieslēdzies un visiem spēkiem cenšas jūs pārliecināt, ka, lai ko jūs arī nedomātu, 30 gados (ak, Dievs, gandrīz vecums!) jau pārāk vēlu. Patiesībā nav nekā sliktāka par šīm maldīgajām domām, tāpēc ka tā laika un to spēku, kurus jūs tērējat refleksijām «Žēl, ka es nepiedzimu kā Anna Pavlova», varētu veltīt tam, lai vismaz pamēģinātu savas spējas jaunajā darbības laukā. Pēc manām domām, ne tikai 30, bet arī 40, 50, 60, 70 un pat 80 gados nav par vēlu mainīt dzīvi, ja vien ir spēks un enerģija.
Piemēram, kāda ceļojuma laikā es satiku amerikāni, kurš 52 gados atstāja garlaicīgo pasniedzēja darbu un sāka nodarboties ar Forex, turklāt veiksmīgi. Rezultātā viņam radās iespēja ne tikai nodarboties ar to, ko viņš vēlas (viņš patiešām bija aizrāvies ar ekonomiku, un Forex viņš salīdzināja ar pokeru adrenalīna ziņā), bet vienlaikus arī ceļot. Pirms mūsu tikšanās viņš jau bija pabijis 20 valstīs un katrā dzīvoja apmēram mēnesi. 3-4 stundas dienā viņš strādāja, bet pārējo laiku veltīja sarunām ar cilvēkiem, pastaigām pa pilsētu un vietējās kultūras iepazīšanai. Pats galvenais – šis cilvēks bija pilns enerģijas un dzīvīguma, un, starp citu, pēc ārējā izskata viņš izskatījās kā 40. Tā kā ne velti saka, ka mīlestība pret dzīvi – tas arī ir jaunības eliksīrs.
Es jautāju viņam, kā viņš izlēma tik strauji mainīt savu dzīvi, un viņš atbildēja: «Mana dzīve mani kategoriski neapmierināja, un es padomāju – es jau vairs neko nezaudēju, kāpēc gan nepamēģināt nodarboties ar to, kas man no sirds patīk? Jo mēs dzīvojam tikai vienu reizi».
Ja jums ir spēku pieplūdums un jūs jūtaties 20 gadus vecs, tad tam nav nozīmes, kāds datums ierakstīts jūsu pasē, galvenais ir enerģija un vēlēšanās. Tas, ka jums vairs nav 17, tas ir liels pluss, jo jums jau ir iegūta profesija, kurā jebkurā laikā varēs atgriezties.
Tāpēc, ja jūs skaidri zināt, kādā virzienā vēlaties doties un jums pietiek spēka mainīt savu dzīvi, tad darbojieties. Protams, atradīsies tādi, kas centīsies jūs apturēt (jums taču šeit pat ir labi – silti un mājīgi), bet... jums vairs nav 17, un tas atkal ir pluss, jo jūs esat pieaugusi, lai nevienu neklausītu un lēmumu pieņemtu patstāvīgi. Jā, jums būs sarežģīti un dažkārt mazliet bailes, bet kopumā jums nav ko zaudēt, izņemot skumjas un neapmierinātību ar dzīvi. Jā, iespējams jūs kļūdīsieties ne vienu reizi vien, iespējams, ka ne viss izdosies, bet, iespējams, tieši šīs kļūdas palīdzēs jums saprast sevi un savu aicinājumu, tāpēc neapstājieties pusceļā.