Anālā seksa mīti

Mīts 1. Anālais sekss ir mūsdienu tikumu krišanas rezultāts
 
Ja tas ir tā, tad interesanti, kā mīlēja viens otru vīrieši Senajā Grieķijā un Senajā Romā, viduslaiku Japānā, angļu aizvērtajās skolās jaunekļiem, un visu laiku tautu armijās un cietumos? Kā to darīja kultūrās, kur sievietes liktenis ir atkarīgs no tās anatomiskas šķīstības laulības momentā, jaunie iemīlējušies risināja šo problēmu? Maz ticams, ka viņi visi  tūkstošgažu laikā iztika tikai  ar petingu, orāliem glāstiem un masturbāciju.
 
Mīts 2. Eksistē tikai viens veids nodarboties ar anālo seksu
 
Īstenībā peņa ievade  tālu nav vienīgais anālo seksuālo rotaļu veids. Tūpļa apgabalu var stimulēt orāli (rimmings), ar pirkstiem, kā arī ar daudzveidīgu seks-rotaļlietu palīdzību, kuras speciāli izstrādātas anālajiem glāstiem - dažādi korķīši, vibratori, bumbiņas uz izturīga diega, faloimitatori, kas ir adaptēti taisnās zarnas formas anatomiskam izliekumam utt..
 
Mīts 3. Vīrieša tieksme uz anālo seksa norāda uz viņa slepeno homoseksuālisma tieksmi
 
Šai loģikā cēlonis ir sajaukts ar sekām. Protams, homoseksuālisti aktīvāk praktizē anālo seksu  bet tikai tāpēc, ka to rīcībā nav "parastā" veida.
Starp citu, ļoti daudziem vīriešiem patīk nodarboties ar anālo seksu ne tikai aktīvā, bet arī pasīvā lomā, un tajā arī nav nekā "perversa", tieši pretēji, vīriešiem tā ir bauda, pat dažā mēra "dabiskāka", nekā sievietēm, jo tiem ir prostatas dziedzeris. Tieši tā stimulācija caur taisnās zarnas sieniņu rada asas patīkamas izjūtas, bet pie reizes strādā arī kā prostatīta profilakse. Un tā saucamais „G” punkts daudziem vīriešiem atrodas anālajā atverē pie izejas.
 
Mīts 4. Tas ir kaitīgi
 
Šis mīts ir īpaši noturīgs, jo bieži tiek apstiprināts ar kompetentu ārstu-proktologu uzskatiem. Nav jau brīnums: tiem profesionālās darbības rezultātā bieži nākas sastapties ar anālā seksa bēdīgām sekām, tādām, kā anusa un taisnās zarnas plīsumi, hemoroīdu saasinājumi utt.
Jo cilvēkiem, kuri praktizē šādu dzimumattiecību veidu bez jebkādiem zaudējumiem pašsajūtai, vienkārši nav vajadzības iet pie proktologa.
Īstenībā anālais sekss patiešām ir saistīts ar paaugstināto traumu risku, un tāpēc prasa partnera galēju saudzību un īpašu uzmanību. Bez tam, dabiskas peristaltikas rezultātā taisnā zarna strādā "uz izeju", un jebkuru priekšmetu ievade tajā tiek uztverts kā "iebrukums" organismā. Šai ziņā anālais sekss patiešām ir nefizioloģisks. Un protams, pie anālām dzimumattiecībām palielinās dažādu infekciju pārraides risks, tai skaitā HIV.
No sacīta izriet, ka nodarboties ar anālo seksu bez kaitējuma veselība var, bet, pirmkārt, piesardzīgi, otrkārt, mērenos daudzumos, treškārt, veltot īpašu uzmanību aizsardzībai no infekcijām.
 
Mīts 5. Tas ir sāpīgi
 
Paskataties pornofilmas. Dažās no tām aktrisēm (bet dažreiz arī aktieriem) ievada anusā patiešām milzīga izmēra priekšmetus, bet tie pavisam neizskatās pēc cietējiem. Un nevis tāpēc, ka šādu skatu uzņemšanām izvēlas kaut kādus īpašus modeļus, bet vienkārši tāpēc, ka nežēlo laiku sagatavošanai tādām ekstremālām izklaidēm.  Sagatavošanās var ilgt, nepārspīlējot, stundām.
Ja ieeja anālajā atverē ir izpildīta pareizi, akurāti, saudzīgi, bez steigas un bez ekonomijas uz smērvielām, bet pasīvais partneris ir vesels un nebaidās, sāpīgu izjūtu nevajadzētu būt. No kā izriet, ka, ja pasīvais partneris ir vesels, un viņam tas ir sāpīgi  tas nozīmē, vai viņš vai nu baidās, vai aktīvais partneris dara kaut ko ne tā.
Sāpes no bailēm rodas sekojoši. Taisnajā zarnā 1-2 cm attāluma no tūpļa un aptuveni puscentimetru viens no otra ir izvietoti divi sfinkteri (slēdzējmuskuļi). Ārējo mēs varam kontrolēt, saspiežot un atslābinot to pēc savas gribas, apmēram tāpat, kā saliecam un atliecam, piemēram, roku. Bet iekšējais "strādā" reflektoriski  tāpat reflektoriski mēs mirkšķinām acis vai norijam siekalas. Tad lūk, baiļu jūtas, pat neapzinātas, liek šim iekšējam sfinkteram sarauties, aktīvi pretojoties "iebrukumam", kas, protams, rada asas sāpju izjūtas. Lai izvairītos no tām, nepieciešams tikai nesteigties, dodot sfinkteru muskuļiem laiku adaptēties izjūtām, "saprast", ka nekas briesmīgs nenotiek, un atslābināties.
Cits sāpes faktors ir sausums. Taisnā zarna, atšķirībā no vagīnas, neizstrādā dabisku smēri, un jebkura priekšmeta ievade tajā bez pietiekama lubrikanta (smērvielas)  daudzuma radīs nepatīkamas, "skrāpējošas" izjūtas. Starp citu, par spīti smēru pārbagātībai, kuras ir speciāli paredzētas anālajam seksam, labāk ir izvairīties no tām. Tās satur anestēzisku vielu (parasti lidokaīnu), un tāpēc ir „viltīgas”. Jo sāpe taču ir signāls par to, ka kaut kas nav kārtībā, brīdinājums par iespējamu traumu. Sāpes pie anālas ieiešanas nedrīkst noslāpēt vai paciest, no tām vajag izvairīties sākotnēji!
 
Mīts 6. Tas ir netīri
 
Patiešām, ja taisnajā zarnā kaut kas ir - tās, protams nav vijolītes. Par ko aktīvais partneris, piedāvājot anālo seksu, cerams, noprot. Ja "dubļi" neapmulsina viņu,  kāpēc tas ir jāapmulsina jūs?
Īpaši izvēlīgiem, taču, nekas netraucē katram gadījumam veikt taisnās zarnas skalošanu ar parastas skalojamās ierīces (klizmas) palīdzību. Kautrēšanos var pārvarēt, izdarot no tā erotisku spēli. Tikai, pārāk neaizraujieties. Pirmkārt, klizma pati par sevi izsauc tūpļa audu nelielu kairinājumu, un pie šīs higiēniskas procedūras nobeiguma momenta visa interese par "galveno darbību" jau var pazust. Otrkārt, klizma  tā ir iejaukšanās organisma dabiskā attīrīšanās ritmā, un biežas skalošanas var izsaukt aizcietējumus. Bez tam, ar klizmu tiek "izmazgāta" zarnu dabiskā mikroflora. Kopumā, ja ar anālo seksu nav vērts nodarboties pārāk bieži, tad uz anālo seksu, kas sākas ar skalošanu, tas attiecas vēl lielākā pakāpē.
 
Mīts 7. Tas ir patīkami
 
Anālais sekss ir patiešām patīkams ļoti daudziem, bet ne visiem. Tas ir saistīts ar visai specifiskām izjūtām, pie kurām bieži nākas ilgi "ieklausīties", lai saprastu, patīk tās vai nē. Vieniem bauda sagādā kustība "iekšup", citiem  vairāk fizioloģiskas izjūtas kustībā "uz āru", trešajiem uzbudinājums notiek "smadzenēs", no tabu pārkāpuma atskārsmes un iebrukuma "aizliegtajā zonā", bet kādam viss uzskaitītais ir pretīgi.
Un tas ir normāli. Nevienam nav obligāti jānodarbojas ar anālo (kā, protams, ar jebkuru citu) seksu pret personīgo vēlmi, lai izdabātu partnerim, "tāpēc ka visi dara to" vai, pretēji, lai demonstrētu savu īpašo seksuālo "prasmi".
Cita lieta  kad cilvēki atņem sev vēl vienu baudu, ejot aizspriedumu pavadā vai nemākulības dēļ tikt galā ar sarežģītībām, šajā, patiešām prasoša "augstu kvalifikāciju", nodarbībā. Bet neaizspriedumainība un pats spīdošākais "tehniskais" izpildījums nedod „debešķīgas” sajūsmas garantiju no anāla seksa. Toties tie dod garantiju, ka ja pamēģinot, tomēr nepatīk, tas nozīmē, ka patiešām nepatīk. Un nekādas drāmas tajā nav,  par laimi, citu veidu pietiek.