Atkal par intīmo

Atsevišķu sarunu nepieciešams veltīt pusaudžu onānismam, īpaši vecumā no 12-16 gadiem. Onānisms (masturbācija) – paša dzimumorgānu vai citu savu erogēno zonu uzbudināšana ar mērķi gūt dzimumbaudu. Onānismu parasti izmanto kā līdzekli, kas palīdz noņemt vai mazināt diskomforta izjūtu, ko rada bioloģiskie instinkti, kurus vēl nevar apmierināt adekvātā ceļā. Pēc statistikas, ar masturbāciju nodarbojas 70 - 90 % jauniešu, 30 - 60 % meiteņu.

Nekādā gadījumā nedrīkst slepus novērot bērnu, cenšoties viņu pieķert šajā «nejaukumā». Nedrīkst sodīt, bārt un biedēt ar briesmīgām sekām pieaugot, kas iegūtas onānisma dēļ. Pats labākais veids, kā izvairīties no šādas tieksmes, ir sports, īpaši zēniem, jo fiziskā slodze kalpo hormonu pārpilnības „sadedzināšanai” un veselīgam nogurumam. Jauniešiem, kas nodarbojas ar sportu, seksuālā izlādēšanās notiek dabiskā veidā naktī pollūciju laikā.

Pusaudžu onānisma bīstamība savā būtībā ir pārspīlēta. Lielākajā vairumā gadījumu tas notiek patstāvīgi, bērnam pieaugot vai dzimumdzīves sākumā. Ārsta palīdzība nepieciešama pārmērīgas tieksmes izpausmju gadījumos, kad pusaudzis noved sevi līdz spēku zudumam un nervu lēkmēm nepārtrauktas masturbācijas rezultātā. Patoloģisks onānisms parasti ir psiholoģisku vai garīgu saslimšanu vēstnesis.

Pusaudžu vecuma zēniem regulāra kļūst ikrīta erekcija. Iesaku jaunietim uzdāvināt halātu – šis vienkāršais mājas apģērbs pasargās viņu no liekiem pārdzīvojumiem.

Mūsdienu dzīves reālijas, kuras es uzskatu par obligātām, ir šādas: atklāta saruna ar 13 - 14 gadus veciem bērniem (dažos gadījumos agrāk) par pretapaugļošanās līdzekļiem, infekcijām, kuras tiek pārnēsātas dzimumdzīves laikā, agras dzimumdzīves sekām un abortiem. Ir labs teiciens: «Brīdināts nozīmē apbruņots!» Reāls gadījums no dzīves: meitene palika stāvoklī trīspadsmit gados. Kad sāka noskaidrot visus lietas apstākļus, noskaidrojās, ka viņa bija pārliecināta par to, ka bērni rodas pasaulē skūpstoties, un neļāva puisim sevi skūpstīt, bet seksuālajā kontaktā nesaskatīja neko sliktu.

Manā ģimenē tagad aug divi pusaudži, kas ir apmēram vienā attīstības etapā: meitai 12, dēlam 14 gadi. Abiem novērojama paaugstināta emocionalitāte, kas atkarīga no laika apstākļiem un gadalaika, bieži parādās nevēlēšanās iet uz skolu, nosliece strīdēties par jebkuru jautājumu. Nolīdzināt situāciju un izvairīties no konfliktiem mums palīdz humors, agrāk izveidotās draudzīgās attiecības un kopīgās intereses. Tētis ar dēlu iet pastaigās, interesējas par Otrā Pasaules kara vēsturi. Meitu izdevās aizraut ar psiholoģiju, bet kad viņai kļūst pavisam grūti, palīdz došanās iepirkties (kaut ko pirkt obligāti nav nepieciešams) - sieviete jebkurā vecumā paliek sieviete.

Kad bērni sāka paziņot par to, ka viņi jau ir pieauguši, mēs to neapstrīdējām. Bija tikai viens noteikums: «Būt pieaugušam – tas ir, pirmkārt, uzņemties atbildību par savu rīcību». Bērni paši izlemj, kad viņiem gatavot mājas darbus un kad iet gulēt, bet no rīta nedrīkst būt nekādu kaprīžu, ja nav izgulējies un nāk miegs, bet atzīmes skolā nedrīkst būt zemākas par seši. Dažreiz, kad es redzu, ka viņi patiešām ir noguruši, es atļauju izlaist vienu – divas mācību dienas. Tajās dienās viņi guļ un neko nedara, toties pēc tam ķeras pie darba ar dubultu enerģiju.

Kāds var pabrīnīties, kā saistīta var būt pusaudžu dzimumaudzināšana un psiholoģiskās īpatnības? Ticiet - ļoti cieši! Cilvēka dzimumuzvedība vistiešākā veidā ir atkarīga no viņa personīgajām rakstura īpatnībām. Mierīgs, par sevi pārliecināts vīrietis, audzināts mīlošā ģimenē, nekad nenonāks līdz vardarbībai, bet sieviete – nenolaidīsies «līdz smagajiem gadījumiem». Praktiski visi pedofili ir noslēgti, klusi, par sevi nepārliecināti cilvēki, un, kā likums, tos audzinājusi ļoti cietsirdīga māte, bet par prostitūtām kļūst sievietes, kas bērnībā nav saņēmušas pietiekamu sirds siltumu un vecāku mīlestību.

Ko darīt vecākiem, ja pusaudzis uzsācis dzimumdzīvi? Pirmkārt, samierināties. Izdarīto vairs neizmainīsi, un Jūsu galvenais uzdevums šajā situācijā – nepazaudēt pēdējo kontaktu ar bērnu. Noteikti vajag veikt pārrunas par nepieciešamību izmantot prezervatīvus, par risku gūt slimības, par agras grūtniecības risku. Ja grūtniecība ir jau noticis fakts, centieties izvairīties no aborta. Pat mini aborts pirmās grūtniecības pārtraukšanas gadījumā var novest līdz regulāriem spontānajiem abortiem vai nespējas ieņemt bērniņu.

Ja nākamie vecāki ir vēl pārāk jauni (13 - 14 gadi), Jūs varat savu mazmeitu vai mazdēlu ņemt savā apgādībā un mainīt dzīvesvietu, lai izvairītos no apkārtējās sabiedrības nosodījuma. 16 gadus veca jaunā māmiņa pilnībā var veikt mātes pienākumus pati, īpaši ar jūsu atbalstu. Agrāk laulība 15 - 16 gados bija parasta parādība. 20 gadus veca meitene, kas nebija precējusies, skaitījās «vecmeita». Protams, jebkuram vecākam gribas, lai bērns sekmīgi pabeigtu skolu, iegūtu izglītību, bet tikai pēc tam veidotu ģimeni un radītu bērnus. Bet dzīvē viss nenotiek tā, kā mums gribētos. Galvenais ir miers un laime ģimenē, un bērna piedzimšana tam nav šķērslis.

Ja Jūsu ģimenē aug vīrietis, māciet viņam atbildību par savu rīcību, tajā skaitā atbildību par viņa meitenes grūtniecību. Jaunajam tēvam vajag dalīt ar meiteni visas rūpes, kas saistītas ar bērna piedzimšanu, bet jums viņam tajā jāpalīdz. Galu galā, Jūs arī esat atbildīgi par notikušo, jo nespējāt bērniem ieaudzināt paradumu jau iepriekš domāt par savas rīcības sekām.

Sarunu par bērnu dzimumaudzināšanu var turpināt līdz bezgalībai. Galvenais, ko vajag atcerēties mīlošiem vecākiem, – dzimumaudzināšana ir nedalāmi saistīta ar bērna personības audzināšanu, tā notiek no dienas dienā, jūsu kopdzīves atspulgā, no bērna piedzimšanas brīža līdz viņa pilngadībai.