Atriebt vai neatriebt – tāds ir jautājums.

Saka, ka no mīlestības līdz naidam ir tikai viens solis. Laikam jau ikvienam cilvēkam ir gadījies sajust naidu un vēlmi atriebties par pāri nodarīto. Mēs piedāvājam apspriest lokāla veida atriebību, varētu teikt, sadzīves.

Kam un par ko atriebties?

Mīļotajam par krāpšanu vai nodevību.
Pats izplatītākais atriebības veids. Ir pamanīts, jo zemāka ir cilvēka iekšējā kultūra, jo cietsirdīgāks būs atriebības veids. Iespējams, jums nāksies ieraudzīt apzīmētu ar krāsu baloniņu savu mašīnu ar aizvainojošiem uzrakstiem. Daži pacenšas sabojāt mašīnu daudz cietsirdīgākā veidā, piemēram, saskrāpēt ar naglu.
Protams, dusmu uzplūdā jūs esat gatava nosist savu partneri, sadalīt gabalos, uzsmērēt uz maizes sviesta vietā un norīt. Tikai skatieties, lai jums pašai pēc šāda ēdiena vēders nesabojātos. Mēs taču, galu galā, esam civilizēti cilvēki.
Ja jums vajag nolaist tvaiku tieši ar indes vai cirvja palīdzību, tad izmantojiet vieglas caurejas zāles vai giljotīna zīmējumu, ar kura palīdzību viņu var virtuālā veidā sadalīt gabalos. Mana paziņa, kādu reizi ieraudzīja sava vīra fotogrāfiju iepazīšanās saitā, un nolēma atriebties viņam. Viņa izdomāja virtuālu sievieti un panāca no pašas vīra atzīšanos mīlā, solījumus un dāvanas, pat naudas pārvedumus caur Internetu. Kad viņš jau praktiski bijā tā uzbudināts vēlmē iekarot viņu, uzaicināja viņu uz tikšanos. Neatnāca viena, bet ar dēlu. Tēvs – vīrs ilgi atmazgāja savus grēkus.
Secinājums: pirms atriebieties mīļotajam cilvēkam par krāpšanu, atcerieties, cik labi bija jums esot kopā. Kas zina, varbūt, jūsu aizdomas par krāpšanu bija tikai ļaundaru radītas tenkas, un jūsu vīrs jūs nemaz nekrāpa, bet jūs jūtu uzplūdā jau nomīnējāt viņa automašīnu.

Priekšniekam par atlaišanu vai netaisnību.

Tādu atriebību mēs pat neuzskatām par atriebību. Tāda maza nelietība. Ļoti bieži domās vai neapzināti iegāžot savu priekšnieku, mēs nodarām pāri paši sev. Pēc tam ar skandālu aizejot no darba, mēs liedzam sev iespēju pēc vairākiem gadiem atgriezties vai izmantot tās pozitīvās iestrādes, kontaktus un iespējas, kas saistītas ar šo darba vietu.
Secinājums: pasaule maza, un ienīstais priekšnieks kaut kad varbūt pašā negaidītākajā veidā kļūs par to cilvēku, uz kuru jūs liksiet likmes. Nekad nesaki nekad.

Kolēģiem, par to, ka piekrāpa.

Katram no mums ir izvēle – iesaistīties sīkajās intrigās korporatīvo standartu robežās vai palikt cilvēkam, neskatoties ne uz ko. Lai neatriebtos saviem kolēģiem, nesabojātu vēl vairāk jau tā sabojātās attiecības, vajag mēģināt uzvesties diametrāli pretēji tam stilam, kuru viņi vēlas diktēt. Būt izteikti pieklājīgam un demonstrēt tolerantumu. Rezultātā, tā arī ir sava veida atriebība, jo jūsu pāri darītājam nebūs ērti ar cilvēku, kas nepieļauj zemiskumu attiecībās.
Secinājums: Padomājiet, jūs pavadāt ar viņu savas dzīves lielāko daļu. Vai tiešām jūs tērēsiet šo laiku atriebībai? Vai labāk nav atrast starp tiem draugus un līdzīgi domājošos?

Partnerim, par to, ka pameta.

Ja gribi pazaudēt draugu, kļūsti par partneru biznesā, vēsta tautas gudrība un pieredze. Taču kopumā, lai zaudētu partneri ar mazāku risku kopējai psihei, bez naida un atriebības, vajag uzmanīgāk pieiet iepriekšējām norunām un izsvērt visu „par” un „pret”. Un, protams, būt gatavam tam, ka kāds jūs var piemānīt. Mēs, diemžēl, esam ļoti tālu no civilizētā līmeņa savstarpējās attiecībās. Secinājums: pirms stājaties partneru attiecībās, ievāciet informāciju par pretendentu: par viņa biznesa reputāciju, draugiem, aizraušanos – visu to, kas palīdz viņu raksturot, kā biznesmeni un cilvēku.

Kā atriebties?

Var, protams, aukstasinīgi izstrādāt atriebības plānu, nēsāt to ilgus gadus sevī un sist negaidīti un sāpīgākajā vietā. Bet kāpēc gan tā aptumšot sevis paša karmu? Ilgi atrodoties negatīvas spriedzes stāvoklī, cilvēks zaudē interesi pret citām dzīves pusēm, kļūst par paša ļaunās idejas ķīlnieku. Tā nemanāmi iznīcina viņu pašu, iztukšojot dvēseli un liedzot dzīves prieku.
Karstu, svaigu dusmu iespaidā, lai nolaistu tvaiku, var, protams, bojāt mašīnu, pasūdzēties nodokļu inspekcijā, bet var atriebties pavisam neitrālā veidā, izdevīgā pašam, turklāt skaistā.
Piemēram...
Sasniegt neiedomājamus rezultātus karjerā un tieši tajā jomā, kurā jūs tikāt pievilta.
Atrast sev mīļāko vai iemīlēties jums cienīgā cilvēkā. Tikai nedariet to ļaunuma vadīta, bet no patiesas sirds, ieklausoties savā dvēselē. Šajā gadījumā nebūs atriebības, bet atbrīvošanās no negatīvām domām par nodevību un pāri nodarījumu. Jo, ja līgava aiziet pie cita, tad vēl nav zināms, kuram ir paveicies vairāk.
Labākā atriebība - vienaldzība. Bieži vien mūsu ienaidnieki tā vien gaida atriebību vai negatīvu reakciju, lai atrastu sev attaisnojumu. Tad nedosim viņiem šādu iespēju un apmierinājumu. Parādiet savam pāri darītājam, ka viņš jums ir tukša vieta, un viņa pāri nodarījums nav spēcīgāks par oda kodienu. Atgaiņājiet sīcošo kukaini, jo nevajag bojāt savus dvēseles spēkus necienīgam priekšmetam.
Dodieties uz pieblīvēto mežu un iznīciniet visus gados krātos celmus. Nosusiniet purvu. Veiciet remontu. Stādiet dārzu. Glābiet planētu, galu galā. Ir tik daudz paņēmienu, kā izmantot savu enerģiju vērtīgiem pasaulīgiem mērķiem. Galvenais, lai jūs pēc tam nenožēlojat un nesat labumu citiem cilvēkiem.
Iespējams, ka atriebība var uz kādu laiku apmierināt iekšējās dusmas un nomierināt kaislības. Bet tā nespēj sniegt pilnīgu apmierinājumu, jo pati par sevi ir ļaunums. Dažkārt naids un atriebība var novest atriebēju uz apsūdzēto sola un cietumā.
Padomājiet par to, kā jūs jutīsieties pēc tam, kad būsiet strēmelēs sagriezusi viņa uzvalku vai palikusi vardes zem viņa spilvena? Atcerieties, ka par jūsu atriebību uzzinās apkārtējie (tā apkārtējie spriež par tavu histērisko uzvedību), vai jums pēc tam nebūs kauns par savu nepārdomāto rīcību, kas pastrādāta afekta, naida stāvoklī?
Pētījumi, ko veikuši psihologi, liecina par to, ka vairāk nekā 80% atriebēju pēc tam nožēlo izdarīto un izjūt kaunu. Un tikai nedaudzi ir teikuši, ka atriebtu atkal. Lielākā daļa no atriebējiem nav izjutuši atvieglojumu, bet nožēlo, ka nav savaldījuši savas dusmas un uzvedušies necienīgi. Kā teicis A.Dode – naids – tās ir vājo dusmas.

Atriebt vai neatriebt: speciālista komentārs.

Komentē Jevgēnija Mihailova – psiholoģisko detektīvu autore. Izdevniecība «Eksmo» izdevusi jaunu Jevgēnijas Mihailovas romānu «Kā dzīva».
«Ja runā par jēdziena «atriebība» būtību – tas ir ciešanu nodrošināšanu, morālo un materiālo kaitējumu, tiesību atņemšanu, pāri darītāja dzīves līmeņa pazemināšanu – par alternatīvu nemaz nevajag runāt. Cilvēki daļās divās daļās, tādi, kas spējīgi veikt tādu atriebību un cilvēki, kas to nespēj. Pieļauju, ka šāda dalījuma robeža ir arī psihiatriska un klīniska.
Cilvēks, kas spējīgs uz atriebību ir sliktāks par notiesāto: viņš kļūst pretīgs, jūt, ka izsauc noraidošu attieksmi pret sevi un atriebjas jau par to. Ikvienam, kurš ir aizvainots, saka sev: «Es atriebšos», - vajag ņemt vērā šo robežu un pasargāt pirmkārt jau sevi. Labi tas nebeigsies.
Bet bez galējībām pastāv kaudzēm gandrīz ierastu situāciju. Naids un zemiskums tai skaitā. Visbiežāk tās ir netīras intrigas, kura mūsdienās vienas stundas laikā var tikt izplatīta sociālajos tīklos un gāzīsies par pāri darītāju kā lavīna. Vakar kā reiz novēroju situāciju, kad pār skaistu, kārtīgu, intelektuālu meiteni kāda sīkuma dēļ tika izlietas netīras intrigas un draudi. Te, laikam, vajadzētu ieteikt: stāviet augstāk, ignorējiet, šie cilvēki nav jūsu cienīgi … Bet es tā neuzskatu. Tas ir labi, protams, aiziet garām visiem: galva mākoņos, skatiens starojošs, lūpas vieglā smaidā kā Monai Lizai.
Bet, pirmkārt, starp tiem, kas ar prieku jūs apvaino, ir tā saucamie, vienkārši pakalpiņi, kuriem ar to vispār nav nekāda sakara, viņi jūs pat nepazīst. Viņi pārmainīsies, ja mācēsiet pārspēlēt situāciju.
Otrkārt, slēpt ciešanas, ko sagādājuši nelabvēļi, nav izdevies nevienam: ne starojošajai Vivjenai Lī, ne ģeniālajai Raņevskai, ne lieliskajiem Ļeonovam un Borisovam. Bet viņi bija aktieri. Mēs tā nospēlēt nemācēsim. Klusu ciešanu pēdas – tas jau arī ir mūsu nelabvēļu mērķis. Atriebties, tas ir, veikt neprātīgas darbības nevajag. Vajag atbildēt. Tā, lai pamana, lai cilvēks, kas kādu citu nepelnīti aizvainotu, negūtu nekādus zaudējumus, bet kļūtu smieklīgs, necienīgs ne tikai citu, bet arī savās acīs.
Kā teica tā pati Raņevskaja, «dzīvot vajag tā, lai tevi atcerētos arī nelieši». Šo satriecošo sievieti neapvainoja, laikam, tikai slinkie. Neapdāvināti aktieri viņu ienīda, bet labi režisori atteicās filmēt kino, jo viņa ar vienu epizodi aizēnoja visu atlikušo filmas daļu. «Jūs ar savu spēli apēdāt visu manu režisora jēgu», - viņai kliedza Jurijs Zavadskis. «Man arī ir sajūta, ka es būtu ko nelabu apēdusi», - atbildēja Raņevskaja.
Sergejs Eizenšteins atteicās viņu filmēt «Ivanā Bargajā». Viņa, zinot, ka ikviena viņas frāze tūlīt izplatīsies, teica: «Es drīzāk dibena ādu pārdošu, nekā filmēšos pie Eizenšteina». Viņam, protams, pateica un viņš aizsūtīja viņai telegrammu: «Kā klājas tirgone?»
Viņa stāstīja, cik «briesmīgi atrieba» kādam jaunam cilvēkam. Viņš gāja pie viņas apspriest Puškinu, bet iznesa pilnas somas ar zagtām grāmatām. Iztukšoja bibliotēku. Atriebība bija tāda: «Viņš piezvanīja, bet savā balsī pateicu domofonā, ka Raņevskas nav mājās». Smieklīgi, nevainīgi, bet viņa iznīcināja viņu, pastāstot par to. Varbūt atbrīvoja no kleptomānijas. Nu, diez vai.. Bet kā upuris viņa nepalika neviena atmiņā, kaut gan izgāja cauri dzīvei ar basām kājām pa sasistu stiklu.
Nekļūt par upuri vai atriebēju, nožēlojamu būtni – tas ir saprātīga cilvēka virsuzdevums saspringtās, dažkārt sāpīgās cilvēciskās attiecībās. Glābj, man šķiet, trīs lietas: pašcieņas esamība, mēra izjūta un humora izjūta jebkurā situācijā. Nesen uzdūros Internetā atklātai meitenei, kurai mīļotais atbilstoši kūrorta romānam Turcijā solījās viņu precēt, sakot, ka ir vecpuisis. Maskavā viņa ātri vien uzzināja, ka viņam ir sieva un trīs bērni, atrada viņa kontaktus visos sociālajos saitos un aizsūtīja draugiem un radiniekiem pilnu informāciju par viņu romānu. Atriebjoties cerēja, ka paziņos sievai un viņi šķirsies.
Es padomāju, ja sieva šo tipu padzīs, un viņš patiešām atnāk pie tādas mīļākās uz mūžu, tad viņš patiešām tikai tādas sievietes ir vērts. Sievu un bērnus var apsveikt. Tie divi viens no otra barosies simtprocentīgi.
Cik sāpīgi, cik briesmīgi pieņemt nodevību mīlestībā, - to vajag mācēt uztvert. Mīlestība necieš ne vardarbību, ne kolektīvas iebarošanas organizāciju, ne uzmācīgumu. Ja viņa ir, tātad, ir, ja nav, tad var iztikt.
Atriebība par to, ka piemānīja, vairs nemīl, pameta, par to, ka viņam ir cita, - tā ir sava neglītuma demonstrācija. Sieviete, kas nostājusies uz atriebības ceļa pieviltas mīlestības dēļ, pazaudē sevi: skaistumu, sievišķīgumu, pievilcīgumu, un, iespējams, laimīgu nākotni. Par vīrieti, kas atriebj sievietei, pat runāt nesākšu. Viņš nav vārdu vērts ».