Bērnu greizsirdība, vai kuru vairāk mīl?

Lieliski, ja jums aug divi (vai vairāk) bērnu, tikai laime dažkārt tiek aptumšota bērnu greizsirdības dēļ. Mazuļu īpašumnieciskās jūtas – izplatīta dzīves situācija, taču, vai no tās var izvairīties un vai var mīkstināt tās izpausmi? Kā pareizi uzvesties, kad mazulis ir greizsirdīgs? Kleoo.lv piedāvā kopīgi atrisināt šo sarežģīto problēmu.

Vai vispār var izvairīties no bērnu greizsirdības?

Garantēti – nē, protams, jo greizsirdība – tās ir jūtas, kas rodas bērnos neatkarīgi no viņu gribas. Tā ir atkarīga ne tikai no vecāku centieniem, bet arī no paša bērna, viņa rakstura, vecuma u.tml. Taču var minimizēt greizsirdības izpausmes.
Bērni alkst uzmanības. Vairāk ir svarīgs daudzums nevis kvalitāte. Bērniem nepieciešams saņemt pietiekamu daudzumu glāstu, fiziska kontakta, atbildes uz interesējošiem jautājumiem un vecāku interesi par to, ko viņš dara.
Dienas laikā vajag atvēlēt laiku, kaut minimālu, kad jūsu uzmanība ir veltīta pilnībā katram no bērniem, ja viņi jums ir vairāki.br /> Ja laika katastrofāli trūkst, var apvienot sarunas ar sadzīves darbiem – parunāt līdz sirds dziļumiem un vienlaikus gatavot ēst. Taču šāda savienošana iespējama ar vecākiem bērniem, bet pirmsskolas vecuma bērni ilgojas pēc kopīgām rotaļām.
Tāpēc citiem pieaugušajiem – tētim, vecmammai, vectētiņam – tik svarīgi piešķirt mammai bērna tik ilgi gaidītās stundas. Starp citu, ir uzskats, ka sākumā, uzrodoties otram bērnam, tieši vecākais ilgojas pēc papildus uzmanības – kā reiz ar mērķi pārvarēt greizsirdību.
Ja jūsu mazulim ir savs „likumīgais” laiks vienatnē ar mammu un viņš saņem pietiekami uzmanības un glāstu dienas laikā, tad iespējamība izpausties greizsirdībai samazinās.
Kas vēl veicina greizsirdības izpausmi?
Strauja bērna statusa maiņa. Vēl vakar viņš bija jaunākais, luteklītis, bet jau šodien kļuvis praktiski par „parastu” ģimenes locekli ar savām tiesībām un pienākumiem. Ir par ko noskumt!
Turklāt mazulis ir greizsirdīgs ne jau uz viņa statusa maiņu kā tādu, bet tieši uz attieksmes maiņu pret viņu, jo pēc būtības, būt vecākajam, vairāk pieaugušam, tā ir ikviena bērna vēlme.
Kā iespējams mainīt doto situāciju?
Pirmkārt, sagatavot pirmdzimto situācijai, kad ieradīsies jauns ģimenes loceklis. Pamazām izvediet bērnu no ģimenes centra orbītā, kur atrodas visi pārējie ģimenes locekļi.
No vienīgā mazuļa, kuram viss ir atļauts (ja situācija piešķir iespēju būt), bērnam, nezaudējot kvalitatīvu un pietiekamu uzmanību, jākļūst vienlīdzīgam ģimenes loceklim un kopā ar jums jāgaida jaundzimušais.
Bieži neuzkrītoši runājiet ar viņu par to, kas gaida jūsu ģimeni, cik tas būs jauki, kad viņam parādīsies jauns draugs un rotaļu biedrs. Stāstiet, ko un kā jūs darīsiet kopā ar mazuli (mazgāsiet, ģērbsiet, vedīsiet ratiņos pastaigāties u.t.t.) Ja vecums ļauj, iesaistiet bērnu pūriņa iegādē, konsultējieties ar viņu, kādas rotaļlietas varētu patikt mazulim un ieklausieties padomos.
Parādiet uz ielas mammas ar ratiņiem, paskaidrojiet notiekošo un gaidāmo. Vienlaikus nepārslogojiet bērnu ar sarunām – lai sarunas par šo tēmu nav galvenās un vienīgās, par ko jūs sarunājaties. Veltiet uzmanību arī vecākā bērna statusa maiņai. Pastāstiet, kāds tas ir gods būt vecākajam brālim vai māsai, jo tas nozīmē, ka viņš kļuvis pieaugušāks, ka ieradīsies cilvēks, kas no viņa ņems piemēru!
Daudzi bērni, īpaši meitenes, ļoti vēlas uzzināt, ka viņas tagad būs atdarināšanas veidoli un īstenās mammas palīdzes! Bet esiet piesardzīgi. Bez šaubām bērnu palīdzība ir ļoti aizkustinoša, vērtīga, taču nevar to ļaunprātīgi izmantot.

Bērnu greizsirdība: saruna ar bērnu

Ļoti bieži aiz šķietamās greizsirdības pret mazuli slēpjas vecāku - „tu tagad vecākais”. Vadoties no jūsu vārdiem, vecākajam bērnam tagad ar visu jādalās, jāatdod viss mazākajam, vairs nevar spēlēties tikpat, cik agrāk, jāpalīdz mammai, nedrīkst aizvainot mazuli u.tml.
Bērns nonāk daudzveidīgo „vajag” laukā, kur nav vietas viņa paša vajadzībām un interesēm. Bet bērns, kaut vai vecākais un pietiekami liels, paliek bērns. Ja mazais saka: „Es negribu būt vecākais!” – nesatraucieties pirms laika, parunājiet ar viņu un maigi pajautājiet: „Kāpēc tu negribi? Kas tur slikts – būt vecākajam?”
Iespējams, bērnam „būt vecākajam” nozīmē pastāvīgi pildīt jūsu gribu.
Tāpēc ieklausieties sevī un tajā, kā jūs izturaties pret vecāko bērnu, īpaši, ja viņš sasniedzis tādu vecumu, ka var jums palīdzēt, kā pieaugušais – vai jūs nenoslogojat viņu ar pienākumiem un neierobežojat viņa personīgo laiku?
Protams, vecākajam jāpalīdz. Tā ir daļa no viņa audzināšanas, taču neaizmirstiet – vadošā, pati labākā pirmsskolas vecuma bērnu attīstība – spēle, skolniekiem – mācības.
Tajā pašā laikā nelieciet šķēršļus viņa vēlmei jums palīdzēt audzināt mazuli. Veiciet visu kopā, lai radītu interesi vecākajam – mazgājiet, pārģērbiet, spēlējieties, barojiet, gatavojieties pastaigai (bez piespiešanas).
Protams, jūsu vecākais bērns nevar to visu paveikt tik veikli kā jūs un jums uzmanīgi būs jāseko drošībai, taču tieši no šiem momentiem rodas brāļa un māsas mīlestība un, īpaši, saudzējoša attieksme vecākajam pret jaunāko. Bet jūs tieši to gribat? Ikvienam aizrādījumam, kad viņš nodarbojas ar mazāko, ir jābūt korektam, maigam, bet vēl vairāk ir jābūt uzslavai.
Uzslava - lieliskas zāles greizsirdībai, īpaši tad, kad uzslava ir patiesa, vietā un apvienota ar maigumu. Nebaidieties pārslavēt, pārglaudīt bērnu viņa adaptācijas laikā, pierodot pie jaunās situācijas. Neaizmirstiet, bērns redz, cik siltuma jūs dodat jaundzimušajam – viņu tas var aizvainot un radīt greizsirdību, ja viņam sniegsiet mazāk uzmanības.

Bērnu greizsirdība: dalām rotaļlietas

Dažkārt pieaugušie cenšas kompensēt uzmanības deficītu ar rotaļlietām. Mēs apdāvinām bērnu tā vietā, lai pabūtu ar viņu. Lielākoties, tā ir nepareiza prakse – jaunā rotaļlieta bērnu laimīgāku nepadarīs, taču viņš pieradīs manipulēt ar jums un gaidīs jaunas un jaunas rotaļlietas, turklāt viņš var pierast „barot” savu vientulību un negatīvās emocijas ar pirkumiem.
Tas nenozīmē, ka, ierodoties otrajam, vajadzētu vispār pārstāt iegādāties jaunas rotaļlietas pirmajam. Vienkārši rotaļlietas var kļūt par īpašu uzmanības zīmi, pat jūsu mīlestības simbolu, bet nevis tās aizstājējai.
Kā rīkoties vecākiem, kad pienāks laiks dalīt rotaļlietas?
Visi vecāki rīkojas dažādi, diez vai ir universāla recepte, izņemot vienu – rīkoties taisnīgi. Diez vai būs taisnīgi, ja vecākajam būs jāatdod visas mantas mazākajam, īpaši tās, ar kurām viņš šobrīd ir aizrāvies. Bet iespējams palūgt vecākajam bērnam padalīties ar jaunāko ar kādu citu rotaļlietu – kura pašreiz nav nepieciešama. Ja vecākais bērns negrib dot jaunākajam nevienu no savām mantām – sākas greizsirdība, kuras saknes, visticamāk, slēpjas nepietiekamā jūsu uzmanībā.
Vai vajag pirkt rotaļlietas otram bērnam, kad ej pēc rotaļlietas pirmajam – jautājums individuāls un atkarīgs no vairākiem faktoriem: no tā, kad pirkāt rotaļlietu vecākajam pēdējo reizi, no uzvedības, iemesla … Svarīgāk pieturēties pie taisnīguma principa un pirkt vienādi daudz rotaļlietu katram. Un, ja jūs gribat, lai vēlāk vecākais dalītos ar jaunāko, atļaujiet vecākajam spēlēties ar jaunākā bērna mantām. Ja bērni ir gandrīz viena vecuma, vecākiem bieži rodas jautājums – vai pirkt viņiem, lai izvairītos no dalīšanas un strīdiem, vienādas jaunas mantas?
Kā vienmēr, atbilde ir atkarīga no konkrētās situācijas un kontakta līmeņa ģimenē un starp bērniem – dažkārt vieglāk nopirkt divas vienādas, ja kāds no bērniem atrodas asā greizsirdības fāzē. Taču, aizdomājoties par jautājumiem „kā dalīt rotaļlietas, arī mammu, televizoru un šokolādi”, vecākiem jāatbild sev uz jautājumu: „kā iemācīt bērnus vienoties pašiem”. Ja mamma un tētis velta pietiekamu uzmanību šim jautājumam, tad lielu sarežģījumu ar kopējām rotaļlietām nebūs.
Kā saka, audzināt bērnus vajag līdz 3 gadiem, pēc tam viņus var tikai pāraudzināt. Pat mazus bērnus var un vajag mācīt dalīties, ņemt vērā citu intereses, gaidīt savu kārtu un neatņemt citam, pat, ja tu – esi pats mazākais ģimenē.
Starp citu, ja mācīsiet mazākajam, nedodot atlaides vecumam un paša mazākā statusam, jūs atkal palīdzēsiet vecākajam pārdzīvot greizsirdību, ja tā radīsies.

Bērnu greizsirdība: adaptācijas periods

Palīdzēt pārdzīvot greizsirdību tiešām vajag. Nepamatota tā ir, vai pamatota, taisnīga, vai nē, - tā eksistē, un jūsu mazulis to jūt. Piespiest viņu nebūt greizsirdīgam – nav iespējams, jā un arī nevajag.
nedrīkst arī noniecināt, noliegt jūtas un tiesības bērnam tās pārdzīvot: „tās visas ir muļķības”, „kā tu vari būt greizsirdīgs uz brāli” u.tml. Viņš var, jo mēs visi varam būt greizsirdīgi, vai ne?
Nedrīkst kritizēt, izsmiet viņa jūtas un tās izpausmes, pat dīvainas. Dažreiz vecākie bērni, novērojot, kā vecāki ņemas ar jaunāko, lūdz arī viņus pašūpot, nodziedāt šūpuļdziesmu.
ja tādiem lūgumiem ir epizodisks raksturs, tajos nav nekā briesmīga – pārvērtiet to jautrā spēlē un ar smaidiem, jokiem ietiniet vecāko dvielī, pašūpojiet viņu apskāvienos, nodziediet viņam – jūs viņu nomierināsiet un uzdāvināsiet dažas patīkamas minūtes.
Tikt galā ar greizsirdību palīdzēs jūsu spējas pieņemt gan šīs jūtas, gan bērnu kopumā – ticiet, bērnam pašam ir grūti tikt galā ar sevi. Parādiet dēlam vai meitai, ka jūs saprotat viņa izjūtas, ka viņš joprojām ir jūsu dārgais un mīļais mazulis.
Ar maziem bērniem, kuri nesaprot nopietnas sarunas, esiet maigāka sarunā ar vecāko: „Es saprotu, ka tev tagad nav viegli, ir uzradies jauns mazulis, un mamma ar tēti ļoti daudz laika pavada ar viņu, atdod viņam visus spēkus”.
Bet tu esi sarūgtināts, tev arī gribas, lai mēs ar tevi, kā iepriekš, spēlētos, lasītu. Tāpēc, tu iespējams dažkārt dusmojies uz brālīti (māsiņu). Es tevi saprotu – kad tētis ir ilgi darbā, es arī skumstu un pat dusmojos uz viņu un gribu, lai viņš agrāk pārnāk.
Bet zini, kad tu biji pavisam maziņš, mēs ar tēti tikpat daudz laika veltījām tev. Darījām visu to pašu tev, ko mēs tagad darām tavam brālītim. Tad tu izaugi un kļuvi liels, kā tagad. Arī tavs brālītis augs, un pavisam drīz tu ar viņu varēsi spēlēties, kā spēlējies ar saviem draugiem. Bet tagad paspēlēsimies ar tavām mīļākajām mašīnām. Un vēl es tevi ļoti ļoti mīlu, kā vienmēr, un tētis tevi mīl un tavs brālītis arī tevi mīl!»
Gadās, ka vecākie bērni sākumā pēc mazuļa piedzimšanas un saspringtos, krīzes brīžos regresē – sāk uzvesties, kā uzvedās kādreiz, pārstāj sekot sev, niķojas, kļūst rupji, pauž agresiju, sāk sliktāk mācīties, bojā attiecības ar vienaudžiem vai ieslēdzas sevī. Tas viss – iespējamā greizsirdības izpausme, bet vispārējā būtībā – mēģinājumi adaptēties jaunajā situācijā, nevis kaprīzes vai slikts raksturs. Tāpēc attiecieties pret dotajām izpausmēm uzmanīgi, ar sapratni.
Neesiet pārāk barga, piekasīga, principiāla, pasargājiet bērnu un atbalstiet viņu. Jūsu bērnam jājūt, ka par viņu rūpējas gādīgas vecāku rokas, kas atbalsta viņu, uz ko viņš var atbalstīties, pat, ja viņam nav taisnība. Ja apgriezīsies, tad ieraudzīs mammas un tēta acis, pilnas mīlestības un labvēlības. Katru reizi, kad lemjat, kā rīkoties ar bērnu vai kad analizējat savu aktuālo audzināšanas stilu, orientējieties uz šo veidolu.
Tad sarežģīto jaundzimušā ierašanās periodu vecākais bērns izies labvēlīgi, bet jaundzimušais saņems maigu un mīlošu brāli vai māsu.