Bērnudārzs: Jauns laikmets

Bērnudārzs - vesels laikmets mazuļa dzīvē, liels jauns etaps, kuram svarīgi sagatavoties gan bērnam, gan vecākiem.

Kā likums, bērns apmēram 2-3 gados izjūt visīstāko badu saskarsmē ar vienaudžiem, pēc bērnu sabiedrības. Dažreiz tajā pašā bērnu poliklīnikā vai smilšu kastē var pietiekami skaidri pateikt, kuri ir “bērnudārznieki”, bet kuri mājas bērni - tie, kas atklāti meklē kontaktu ar vienaudžiem (brīžiem pārāk uzmācīgi), katrā ziņā neiet bērnudārzā. Bet tajā pat laikā daudziem vecākiem jautājums – vai bērnam apmeklēt bērnudārzu - vienalga paliek neviennozīmīgs, sarežģīts un atklāts.

Saprotams, ka iemesli “pret” tādiem vecākiem ir pietiekami – tiesa, bērns bieži slimos dārziņā, un audzinātāja gadīsies nezin kāda, un citur vispār ļoti grūti bērnu iekārtot dārziņā.... Bet, speciālistu atbilde uz jautājumu – vai bērnam apmeklēt dārziņu - kā likums, vienbalsīgi: obligāti!!! Tāpēc, ka tā ir ne tikai bērna audzināšana bez vecāku klātbūtnes, ne tikai bērna atrašanās vieta tajā laikā, kamēr mamma atrodas darbā (galu galā ar to lieliski tiks galā gan vecmāmiņa gan aukle), bet, pirmām kārtām, mazuļa socializācija kolektīvā, tā noturības attīstība, saskarsmes un kopīgas eksistences iemaņas, un pats galvenais – tas ir noslēdzošais un pietiekami svarīgs solis personības formēšanas jautājumā. Bērna saskarsme dārziņā – sava veida pārbaude pirms skolas: kur audzināšanā izpaužas vājās vietas (kamēr to vēl var paspēt nokoriģēt)?

Jā, protams, nereti bērneļi dārziņā saaukstējas - bet vai tad biežāk neslimo mājas bērns, kuru tīsta un lieki par viņu rūpējas? Nerunājot jau par to, ka labi sagatavotam bērnam izveidojas sava veida imunitāte pret saaukstēšanos. Bet, ja vecāki paši negrib, lai viņu bērns kļūst patstāvīgs – tad arī bērns to jutīs. Un sāks ekspluatēt vecāku nervus un pacietību ar mūžīgu nīdēšanu „negribu uz dārziņu....”

Jā, jebkādu pāreju bērna dzīvē vienmēr labāk īstenot pakāpeniski. Un, ja jautājums par to, ka bērnu vest uz dārziņu atrisināts pozitīvi, padomāsim par blakus uzdevumiem un problēmām, par mazuļa sagatavošanu šim svarīgajam etapam – un arī par vecāku sagatavošanu!

Kad bērnu vest uz dārziņu?
Citreiz vecāki ir tā noslogoti( pie tam nav vecmāmiņas un nevar atļauties aukli), ka tie ir spiesti atdot bērnu nevis dārziņā, bet pat silītēs. Bet te, kā saka, izvēles nav nekādas, un tas viss notiek piespiedu apstākļos... Ja ir izvēle no kāda vecuma sākt, tad ar bērnu dārza sākuma periodu labāk nevilkt garumā (tad bērnam vieglāk adaptēties bērnu dārzā), bet viens ierobežojums termiņiem tomēr ir: sarunu par dārziņu var veikt tikko kā mazulis sāk daudz maz sakarīgi runāt. Lai viņš pats varētu izstāstīt jums, kā pagāja diena dārziņā, ko viņš tur darīja, ar ko spēlējās, ko viņam teica audzinātāji, utml. Lai pirmajās reizēs tie būs bērnu „šļupsti”- tai pat laikā tādā veidā tiek stimulēta valodas attīstība un jūs apmēram zināsiet, kā jūsu bērnam klājas dārziņā.

Jā, var gadīties tā, ka jūsu bērna gaudas radīsies ne no šā, ne no tā. Un iespējams, dārziņu (vai kā minimums grupu) nāksies mainīt. Bet tomēr, lai tā nenotiktu, labāk iesākumā pareizi izvēlēties bērnu dārzu – tagad tālu ne vienmēr uz bērnu dārzu nosūta pēc teritoriālā principa. Un vienā mikrorajonā bērnu dārzi ir pamaz.

Kā ģērbt bērnu dārziņā?
Vispirms - tā, lai bērns grupā justos atraisīti un brīvi. Apģērbam nav obligāti jābūt modernam, jaunam un dārgam. Vēl jo vairāk – jūs taču paši mājās nestaigājiet darba kostīmā, bet priekš bērna dārziņš – uz veselu dienu ir kā mājas, tāpēc viņam ieturētā kostīmiņā vai kleitā, kuru bail saburzīt, būs neērti. Pie tam bērnam pašam vajag viegli uzvilkt un novilkt apģērbu, bet galvenais – tam vienmēr jābūt tīram un akurātam! Tieši no tā, bet ne no dārdzības vai modes ir atkarīga attieksme pret jūsu bērnu. Lai viņš būtu apģērbts treniņtērpā, bet tīrā un nesaplēstā. Saprotams, ka dārziņā gadās visādas ķibeles – spēlējās uz grīdas, nolējās ar zupu, laukā nokrita... Diemžēl, mammām nākas mazgāt gandrīz vai katru dienu. Bet ticiet, tas atmaksājas(prātīgāk ir iegādāties uzreiz pāris apģērba komplektus maiņai).

Vispār atkal atcerēsimies mūsu slavenu frāzi par to, ka galējības vienmēr ir kaitīgas: ka nav vērts dot bērnam dārziņā apvalkātas drēbes – tiesa, vienalga nosmērēs, tāpat kā pārāk dārgs apģērbs nepievienos bērna nozīmi grupā. Tas katrā ziņā netiks novērtēts bērnos, bet audzinātājiem, tas pirmkārt, izsauks iekšēju spriegumu (īpaši ne visi no viņiem var paši atļauties apģērbu pa tādu cenu), bet otrkārt, liks tiem lieki uztraukties par jūsu bērna apģērba saglabāšanu. Kas arī nepalielinās to labsirdīgo attieksmi pret viņu...

Cik viegli bērns ienāks grupas kolektīvā?
Tas ir atkarīgs no daudziem faktoriem, un vispirms no tā, cik ļoti pats mazulis ir motivēts apmeklēt dārziņu un cik ļoti no tā nebaidās vecāki. Nereti vecāki atrunā mazuli no dārziņa – un diemžēl veiksmīgi. Jā, daudziem no viņiem(biežāk mammām) ir vienkārši bail – kā tas būs, bērns visu dienu dārziņā, vai neskums pēc mammas. Mamma no tā slikti jūtas... Tādām mammām bērns – galvenais dzīvē (kas no tā iznāk, kad tāds bērns izaug, mēs apspriedīsim vēlāk). Bet tieši no paša bērna un vecāku gatavības savienojuma ir atkarīga jūsu mazuļa adaptācija grupā.

Meitene triju gadu vecumā pirmo reizi aizgāja uz dārziņu, pie kam pašā pirmajā dienā vecāki atveda viņu uz grupu gandrīz agrāk par pārējiem bērniem – jo tieši šodien viņiem vajadzēja doties agrāk uz darbu. Tie paprasīja audzinātājus noteikti piezvanīt tiem, ja ar meiteni radīsies sarežģījumi - kaut arī pati meitene ļoti gribēja uz dārziņu. Mājās viņai bija neciešami garlaicīgi. Zvans no dārziņa nesekoja, un vecāki, nostrādājot pilnu dienu, atnāca uz dārziņu tuvu pie slēgšanas un ieraudzīja – viņu bērns palicis pēdējais grupā. Staigā starp rotaļlietām, dzied kaut kādu dziesmu, bet ieraugot vecākus, paziņo: „ Ā, mamma un tētis? Tad ejiet mājās, neuztraucieties!”

Bet gadās arī tā, ka bērnus pirmajos mēnešos nākas vest tikai uz pus dienu, grupā viņi nevar ne ēst, ne gulēt, ne rotaļāties. Bet no rīta ģerbtuvē tiek izspēlēta vesela traģēdija: „ Mammu neej prom, mammīt izņem mani agrāk...” Iespējams, bērnam ir kādas problēmas saskarsmē. Bet varbūt iekšēja trauksme, kas ir problēmu atspoguļojums ģimenē. Bet citas mammas bezmaz vai kultivē tādas asaru atvadas – viņām tas piedod tādu kā lepnumu par savu vecāku paredzēšanu! Kaut arī psiholoģiski daudz veselīgāks ir bērns, kurš vecākiem saka: „ Visu labu” un pievienojas grupai, tāpēc ka viņa draugi jau sastājušies apkārt kaut kādai rotaļlietai...

Starp citu, uz mājām tāds bērns iet arī bez histērijas „beidzot pēc manis atnāca”, bet vienkārši ar prieku. Kā šeit neatcerēties vecu parunu pieaugušajiem par to, kas ir laime: tā ir kad no rīta gribas iet uz darbu, bet vakarā gribas iet mājup...

Psiholoģiska sagatavošanās Lai bērns varētu vieglāk adaptēties dārziņā, veiciet primāro sagatavošanu:

• Nenomāciet viņā vēlmi darboties ar bērniem.

• ja pastaigājaties ar viņu pagalmā - pacentieties neiejaukties viņa komunicēšanā ar citiem bērniem(vismaz tik ilgi kamēr nav atklāta konflikta)

• Pastaigas vai brauciena sīkumus ar kādu no vecākiem noteikti pārspriedīsiet mājās (pajautājiet bērnam izstāstīt citam pieaugušajam par pastaigu – pie reizes patrenēsiet runas prasmi).

• Atkal jau – nenorobežojiet bērnu no reālās dzīves. Attīstiet viņa kļūdīšanās noturīgumu, laiku pa laikam radiet viņam sava veida nekaitīgas grūtības (piemēram, dažreiz par bērnu var labvēlīgi pazoboties). Un humora izjūta attīstās un reakcija uz apsaukāšanos dārziņā būs daudz mierīgāka). Visādā gadījumā, iemāciet mazulim nepadoties problēmu priekšā, neskriet uzreiz pēc palīdzības, kā arī neatbildēt uz apvainojumu ar agresiju.

• Iemāciet bērnam pateikt „nē”, īpaši tiem pieaugušajiem, kuri tam piedāvā nepieņemamas priekš viņa lietas. Pieradiniet bērnu paziņot jums par KATRU gadījumu, kad kāds viņam prasa par kaut ko „neteikt tētim un mammai” – aiz šāda lūguma var slēpties briesmas. Un vienaudžiem, kuri var viņu provocēt uz jebkādu ļaunprātīgu rīcību, arī vajag mācēt atsacīt. Vispār bērnam ir jāmāca domāt. Tikai tad viņš būs personība, un tad dārziņš kļūs par pilnvērtīgu komunicēšanas treniņu, sagatavošanos skolai un pieaugušo dzīvei vispār.