Bildinājums

Katru gadu mūsu darba kolektīvs 18. novembri sagaida kopā. Tā nav tikai mūsu valsts dzimšanas diena, bet arī mūsu firmas jubileja. Nu jau 2 gadus arī jaunas ģimenes dzimšanas laiks. Svētkus mēs vienmēr svinam Igātes pilī. Ir liela torte, dejas, mūzika un salūts. Kungi smokingos, dāmas vakartērpos. Mēs dejojam valsi. Kad firmas direktors ir teicis runu par mūsu uzņēmuma sasniegumiem, mēs parasti pieslēdzamies valsts prezidentes runai. Nemaz nesmejaties, dziedam arī “Dievs, svētī Latviju!”, tad seko salūts un dejas līdz rītam. Tā bija arī tajā reizē. Visi kolēģi pulcējās uz salūtu. Atskanēja pirmās zalves. Mans draugs mani pavilka maliņā, aiz muguras visam pūlim, tā labā varēšot redzēt un saklausīt. Tajā brīdī īsti nesapratu, ko saklausīt. Kad salūts gāja pilnās burās, mans mīļums pēkšņi novilka mēteli, noklāja to sev priekšā, nometās uz viena ceļa un lūdza manu roku, ar vārdiem, ka grib šādi skaisti, kopā ar mani sagaidīt simtiem salūtu debesīs, grib šajā pilī svinē mūsu kāzas, grib šeit atvest mūsu bērnus. Es nemaz nezināju, ka mans tehniski orientētais vīrietis, var tik skaisti runāt. Es nedzirdēju nedz mūziku, nedz salūta troksni. Tikai viņu. Kad puisis bija beidzis, iestājās milzīgs klusums. Es neapvēru uzreiz, ka man kaut kas jāatbild. Tikai pēc minūtes spēju pateikt jā. Apkārt dārdēja aplausi. Darba biedri bija pagriezušies pret mums skaļi uzgavilēja.