Divas dzimšanas dienas

Ar teikumu - reiz, sen senos laikos- sākas visas pasakas.....ar vārdu- reiz- sākas visas dzīves, visis stāsti....ar vārdu- reiz- sākas arī mūsu nākotne..mūsu bērni....

Tad nu arī mana pasaka sākas tieši tā pat...citāda pasaka....bet par spīti visam ar laimīgām beigām.

Ne Pelnrušķīte satika princi baltā zirgā, bet vienkārša latvju meitene -savu Jāni, un nebija svarīgi cik daudz mantas un labuma viņiem bij....tik vien tas- cik daudz mīlestības...

Bijām vēl ļoti jauni, kaut gan jau vismaz gadus trīs pār pilngadības slieksni pārlēkuši.... ļoti iemīlējušies....un ļoti gribējām mazuli.... pēc pāris mēnešu cenšanās viņš arī pieteicās.....

Tad sākās gaidīšanas laiks- pilns priecīga satraukuma un ilgu... pārdomu un cerību.... ar ligzdas sindromu un visu citu, kas grūtniecībai piedienas....

Pienāca laiks, kuru ārsts bija noteicis, bet mazā peciņa vēl nebūt negribēja ierasties šajā pasaulē, tāpēc pēc nedēļas mani ievietoja slimnīcā. Kādu vakaru nez kāpēc liku vīram apsolīt, ka ja es nomiršu, viņš mūsu bērnu regulāri vedīs ciemoties pie maniem vecākiem, viņš tikai nosmēja- sak, tu, dumiķīte, mūsdienās dzemdību zālē sievietes vairs nemirst tā, kā 100 gadus atpakaļ. Vīru dzemdībās blakus nevēlējos redzēt.... negribēju viņu satraumēt.... viņš bija klāt līdz brīdim, kad man sāpes sāka likties neizturamas...un tad es viņu vienkārši aizsūtīju mājās....

Pulkstens 10 un 15 minūtēs 14. marta vakarā pasaule pirmo reizi izdzirdēja mūsu mazās princesītes pirmo kliedzienu. Pirmo reizi man viņu uzlika uz vēdera....redzēju viņas mazās rociņas....mazās kājiņas...actiņas....pēc tam dzirdēju kā viņa tiek tīrīta, svērta un mērīta.... sapratu, ka ar viņu viss ir kārtība.....

Tad man iedeva narkozi.....jaunkundzīte sperdamās uz šo zemīti bija pamatīgi padragājusi dzemdību ceļus... tāpēc ārsts iedeva pilno narkozi un šuva..... pamodos pēc stundām divām...aizveda mani uz palātu...nolika blakus mazo... un mēs abas, pārgurušas un nomocījušās aizmigām.

Nakts vidū mani kāds modināja.... kāds, kuru nevar ne redzēt, ne dzirdēt....atvēru acis...gulēju gultā un klausījos... bija sajūta, ka vēderā kāds pūš balonu...un tas pārsprāgst...ne sāpes...ne bailes. Gribēju paņemt krūzīti ar ūdeni, bet nespēju....vienkārši vairs nebija spēka. Sapratu, ka kaut kas nav labi un ar visu piepūli grūdu roku pret sienu vietā, kur vajadzētu būt palīdzības pogai....pēc brīža, kas man likās vesela mūžība atnāca samiegojusies vecmāte- teicu, ka kaut kas nav labi. Viņa gāja meklēt dakteri, taču dežūrējošā ārste brīnumainā kārtā bija kaut kur izgājusi....

Mani aizveda atpakaļ uz dzemdību zāli...pa to laiku bija jau galvenā dzmdību nodaļas ārste sadabūta....jutu, kā palēnām mani spēki zūd....no dzemdību zāles mani izveda tik pat ātri, kā ieveda.... galvenā ārste teica, ka jāved uz operāciju bloku....pa ceļam vēl tikai man esot jāparaksta dokuments, ka es atļauju sev asinis pārliet....piebāza man to papīru pie deguna un rokā iesprauda pildspalvu....labajā rokā....un tad es sasmējos....man prātā ienāca doma, ka es varu nomirt tāda nieka dēļ, kā nepareizā rokā ielikta pildspalva, jo esmu kreile, bet spēka to nolāpīto pildspalvu ielikt otrā rokā vairs nebija....vienkārši ievilku kaut kādu ķeburu vietā, kzem kuras rakstīts- pacienta paraksts.

Esmu operāciju zālē....pilnīgs miers.....skatos no malas kā māsiņas drudžaini piesprādzē manas rokas un kājas...dakteri uztraukti sarunājas...zvana Katastrofu medicīnas centram.... vajag palīdzību, paši galā var arī netikt....Nav ne baiļu, ne uztraukumu. Mierīgi mirstu...zinu, ka ar manu bēbi viss ir kārtībā... nezib man gar acīm ne dzīves laimīgie, ne skumjie brīži, tikai mazliet žēl, ka manam bēbim nebūs mammas, ka nevarēšu redzēt, kā viņa uzaug.

Rāviens ar kaut ko nežēlīgi aukstu... stindzinošu...liekas, ka kliedzu...-auksts- auksts-auksts. Atveru acis. Stindzinošais aukstums laikam ir no tām svešajām asinīm,k uras atrāva atpakaļ manu dzīvību. Kāds uzsedz segu, atskan vārdi- nemokiet to meiteni...un tad man uznāca panika....negribu vēl nomirt....brīdī, kad uzlika masku uz sejas, man likās, ka mani smacē....es raustījos... bailes... paniskas bailes....gribās vēl dzīvot...dzīvot....

Atveru acis.... pie gultas sēž mana radiniece, kura tajā slimnīcā strādā par operācijas māsu un tajā naktī dežūrēja. -Ar atgriešanos-...pulkstenis pretī pie sienas, te nākdams tuvāk, te attālinoties, rāda 15 minūtes pāri 11...aiz loga diena... jauna diena. Atkal aizmiegu....lēnām atveru acis....gribu redzēt vīru....to pasaku arī māsiņai.

Ar 7 dzeltenām rozēm sākās mana jaunā dzīve, pēc 7 stundu cīniņa par manu dzīvību....

Neviens tā īsti nepateica, kas man bija....ārsti atlikušās dienas slimnīcā nāca pie manis n-tās reizes dienā un staigāja uz pirkstgaliem... vien galvenā vecmāte pie izrakstīšanas teica - kāds brīnums, ka viņi tevi vēl spēja atraut atpakaļ.

Pirmā diena mājās.... Ir silta marta diena....sniegs jau nokusi uz zaā zālīte spraucas no zemes. Sēžu dārzā uz vecas akas... skatos debesīs un raudu....raudu aiz laimes...tik skaisti ir to visu redzēt.... redzēt to pašu, ko esmu redzējusi tūkstošiem reižu, bet šoreiz- pavisam savādāk.

Ir pagājuši gandrīz pieci gadi, maijā tiku pie otras meitiņas peciņas, bet tas jau ir cits stāsts, toties tagad man ir divas dzimšanas dienas....un iespēja redzēt, kā aug mani bērni....

Nekas skaistāks nav iespējams.....!