Evelīnas Bļodāns jaunā dzīve.

Evelīna Bļodāns kļuva populāra pēc padomju humoristiskā seriāla „Maski show”. Tagad aiz Bļodāns muguras ir daudz projektu, starp kuriem teatrālas lomas, kino lomas, tele šovi. Viņa ir laimīga trešajā laulībā, audzinot kopā ar vīru Aleksandru Seminu dēlu. Starp citu, 1. aprīlī viņas otrām bērnam Semenam Seminam (tieši tā tuvinieki sauc cilvēkus ar Dauna sindromu) palika 1 gads. Kleoo.lv Evelīna Bļodāns pastāstīja par savu dzīvi sīkāk.

Kā izmainījās jūsu dzīve pēc tam, kad jūs kļuvāt par māti? Kā bija ar Nikolaju, Semenu?

Pēc Semena piedzimšanas viss laiks tika veltīts tikai viņam, viņš kļuva galvenais mūsu ģimenē. Semens mūs aizveda projām no pilsētas, jo bērnam ir nepieciešams svaigs gaiss, viņš noteica mums dienas grafiku. Nevaru teikt, ka ar kādu no maniem abiem bērniem man bija sarežģītāk vai vieglāk. Tagad būt mātei ir daudz patīkamāk.
Kad piedzima Nikolajs, man karjera bija pirmajā vietā, savienot to ar mātes lomu bija grūti. Tagad karjera ir aizgājusi otrajā plānā, galvenais tagad ir Semočka, es gūstu lielu baudu, esot māte. Bērns dod spēku, jaunas izjūtas dzīvē.
Jūsu bērni vēl nav redzējušies? Nikolajs vēl arvien ir armijā? (red. Piezīme – materiāla sagatavošanas laikā vecākais dēls iziet ātro dienestu bruņotajos spēkos Izraēlā)
Jā, Nikolajs tikko sācis dienēt, tika iesaukts novembrī. Un dienesta laikā nevar pamest valsti, iepazīties ar brāli, kad beigs dienēt. Tad viņš varēs ne tikai iepazīties, bet arī parunāties ar viņu.
Vai jūs pati rūpējaties par bērnu vai kāds jums palīdz?
Mums palīdz Semina vecmāmiņa, liels paldies viņai par to. Viņa dodas pastaigās ar viņu un brauc kopā ar mums uz filmēšanos. Es strādāju, bet viņa sēž ar Semenu grimmētavā, bet es ieskrienu un pabaroju bērnu.
Kādus higiēniskos līdzekļus jūs izmantojat Semenam? Es neriskēju un nelieku eksperimentus uz Semas ādas, tāpēc izmantoju tikai pārbaudītus līdzekļus. Viens no mūsu neaizstājamajiem līdzekļiem - Pampers Premium Care. Ļoti patīk, ka viņi ir hipoalerģiski, un tajos elpo āda. Turklāt tie labi uzsūc, neskatoties uz to, ka ir tik plāni. Semenam patīk tajos staigāt un gulēt.
Kā jūs gatavojaties audzināt Semenu? Dosieties kopējā bērnu dārzā/skolā vai mācīsiet privāti?
Man tas viss šķiet tik tālu, ka īpaši par bērnu dārzu nedomāju. Visticamāk, laidīšu parastā bērnu dārzā, lai kontaktējas ar citiem bērniem.
Kā atrisinājās problēma ar Mariju Aronovu? Jūs piekrītat, ka Marija negribēja apvainot vecākus un bērnus? (piezīme –programmas „Viss būs labi” tiešraidē Marija teica, ka bērns ar Dauna sindromu ir potenciālais slepkava)
Varbūt viņa negribēja nevienu apvainot, bet studijā, kad mūs grimēja, viņa ne visai labprātīgi atvainojās. Viņa ilgi negribēja to darīt un negribēja atzīt savas kļūdas, mēs ilgi diskutējām. Oficiāli es viņai piedevu, uz tiesu mēs neiesim, bet aizvainojums palika liels.
Semenam ir tviteris, no viņa vārda tika izveidota fotoizstāde Aeroekspresī – kopumā, viņš ir publisks bērns.
Kādu jūs redzat sava bērna nākotni? Tā kā viņš rādīja savu publisko dzīvi tik agri, es domāju, ka lieta ar to nebeigsies. Dabīgi, viņu gaida priekšā daudz interesantu lietu. Es ļoti ceru uz likuma Semena Semina izskatīšanu, saskaņā ar kuru ārstiem tiks aizliegts piedāvāt atstāt šādus bērnus zīdaiņu namā.
Domāju, ka kādu dienu tiks izdota apģērbu kolekcija mammai un bērnam Semena vārdā, bez tam, viņš turpinās aktīvi atbalstīt labdarības akcijas un pasākumus. Nesen viņš bija Gorkija parkā labdarības skrējienā no fonda „Dzīves līnija”, arī labdarības akcijā, ko viņi organizēja.
Mēs negribam apstāties pie sasniegtā un uzskatām, ja jau ir rezultāti, mēs visu darām pareizi, stāstot mūsu vēsturi un neko neslēpjot. Man nāk pēc tam daudz ziņu, kad cilvēki izlasa Semena tviteri. Daudzi, kuri sākumā šaubās, nolemj bērnus ar Dauna slimību atstāt ģimenē.
Jums ir lieliska fiziskā forma. Kā jums izdevās to atgriezt pēc dzemdībām? Kamēr es biju stāvoklī ar Semenu, uzņēmu 12 kilogramus, bet to īpaši neizjutu. Smērēju dažādus krēmus pret strijām, peldēju baseinā, gāju uz masāžām un nodarbībām grūtniecēm. Bet turklāt neko neatteicu sev ēdienā – ne grūtniecības laikā, ne tagad. Un nekāpju uz svariem, tāpēc pat nezinu, cik kilogramu ir aizgājis un neuzskatu tos par liekiem – viss, kas uz manis, tas mans.
Jā, es tagad nevaru uzvilkt apspīlētu kleitu, jo vēders nav tādā labā formā, kāds tas bija līdz grūtniecībai, bet es jūtos pilnīgi mierīgi, tieši pretēji, ēdu visu, kas ir garšīgs, jo baroju Semenu.
”Maskas” laikos par jums sapņoja visi padomju vīrieši. Vai grūti bija pārvarēt šo barjeru pēc aiziešanas no šova?
Kaut kā sanāca, ka es pieaugu, bet mani pielūdzēji kļuva arvien jaunāki. Tie, kas bija manī iemīlējušies 20 gadus atpakaļ, tagad ir 40 – 50 gadus veci, un viņi paliek mani pielūdzēji. Ir arī tie, kas skatās „Maski Šov” tagad (to parāda vienā no telekanāliem), šie pielūdzēji jau ir daudz jaunāki. Man patīkami, ka es vēl arvien ietilpstu pašu skaistāko un seksuālāko sieviešu reitingā, un bieži vien visas, kas ir šajā reitingā ir par 20 gadiem jaunākas.

Par darbu un pašu personīgāko...

Kā paiet Evelīnas Bļodāns standarta diena?
Tā sākas naktī, kā jau visām māmiņām. Šodien mēs gribējām ēst 3 naktī, pēc tam 6, pēc tam 8. Diena parasti kustas savā gaitā – paēdām, pagulējām, pavingrojām, paskatījāmies grāmatiņu, paspēlējāmies ar rotaļlietām, pagulējām. Standarta diena, kā jebkurai citai māmiņai. Reizi nedēļā mums ir filmēšanās diena, kad atbrauc dažas filmēšanas grupas un fotogrāfi.
Jūs vienmēr esat tāda jautra un nenogurdināma. Kā mūse depresiju laikā ir iespējams saglabāt dvēseles možumu un dzīves prieku? Vajag vienkārši priecāties par dzīvi un nedomāt par to, kā saglabāt šo prieku. Vajag gūt baudu no visa, lai cik banāli arī neskanētu šie vārdi. Kaut kad Lada Dens dziedāja, ka vajag dzīvot ar Kaifu. Katram ir savs kaifs. Man tā ir saule caur guļamistabas logu, milzīgas lāstekas pie loga, mana bērna smaids, vīra skūpsts. Ja tas viss ir dzīvē, tad dzīve ir sākusies un beigusies laimīgi. Vajag gūt prieku no visa, tad jums nekas cits neatliks kā kļūt optimistei.
Teatrālās lomas vai televīzija – kur jūs jūtaties komfortāk?
Es uzskatu, ka viens bez otra nav iespējams. Nav iespējams strādāt tikai pirms kamerām, nesajūtot dzīvu cilvēku zālē. Ir mākslinieki ar kino izglītību, bet man liekas, māksliniekam ir jābūt uz skatuves, un tā ir 2 kārtīga bauda. Man ir nepieciešami abi.
Zāles enerģija, applausi, smiekli, asaras – tas ir ļoti svarīgi sajust un pārdzīvot. Es arī ļoti mīlu kameru, gan traģiskās, gan komiskās lomas, un televīzijas vadītājas pārraides lomas. Neredzu arī neko neparastu māksliniekam vadot kādu pasākumu. Pavadīt dzimšanas dienu ģenerāldirektora kompānijā vai oligarha meitas kāzās – tā rī ir pieredze, sava veida treniņš, interaktīva komunikācija dažādā publikā.
Kādam ir jābūt projektam, lai jūs piekristu tajā piedalīties?
Vajag iedegties lampiņai iekšpusē, vajag gribēt. Piemēram, tas var būt režisora projekts, kuram jūs uzticaties, tad pat detaļās neiegrimsi, tikai uzreiz vēlēsies ar viņu strādāt. Man tā bija ar Annu Ardovu, es sen viņu pazīstu, viņa ir ļoti priecīga un talantīga, ar viņu vienkārši meties avantūrā, nedomājot.
Varbūt tas ir interesants stāsts, un tu saproti, ka režisors it kā nav zināms, un ar šiem māksliniekiem tu neesi strādājis, bet stāsts ir tik lielisks, ka vēlies pamēģināt.
Tā ir sanācis, ka jūs esat mamma slimam bērnam. Vai esat gatava nodarboties ar labdarību? Atvērt fondu/skolu bērniem ar Dauna sindromu?
Uzreiz izlabošu – es neesmu māte slimam bērnam. Dauna sindroms – tā nav slimība, tā ir ģenētiska novirze. Tādi bērni mēdz būt veselāki par citiem, kuriem nav šī sindroma. Pagaidām fonda radīšana neietilpst mūsu plānos, fondu arī bez mums ir daudz, bet mums pagaidām nav kam vākt līdzekļus.
Mūsu uzdevums – ar savu piemēru parādīt, ka bērni ar šo sindromu ir ļoti interesanti, viņi ir mīlestības vērti, pat spējīgi mīlēt pusvalsti, kā tas ir noticis mūsu gadījumā. Varbūt tad, kad Semens paaugsies, mēs atgriezīsimies pie labdarības fonda. Parasti tas notiek tā: fonds „Daunsaid Ap” izveidojās, kad ģimenē piedzima meitenīte ar Dauna sindromu; fonds „Nika” arī ir veltīts savu vecāku meitenītei, uzreiz pēc viņas piedzimšanas.
Mēs gājām citu ceļu, bet ja mēs kādu dienu sapratīsim, ka Semenam drīz jādodas uz skolu, bet tādas skolas mums nav, tad aizdomāsimies par iespēju savākt naudu un uzcelt skolu. Pagaidām mēs esam saskārušies tikai ar problēmu ārstu attieksmē, kas piedāvā mātēm atstāt bērnu zīdaiņu namā. Mēs ar to nodarbojamies.
Evelīna Bļodāns vēl ir dziedātāja. Kādi jaunumi gaidāmi šajā dzīves sfērā? Par dziedātāju es sevi neuzskatu, esmu dziedoša aktrise. Dažās izrādēs es dziedu un saņemu patīkamus vārdus no publikas. Bet es negribu veidot karjeru šajā virzienā. Vienkārši kad ir uzkrājies tik daudz materiālu, es izlaidu savu disku sev un maniem pielūdzējiem, kas par to lūdza.
Kā jūs attiecaties pret negatīvajiem komentāriem globālajos tīklos attiecībā pret jums un Semenu?
Pamatā mēs saskaramies ar pozitīvu reakciju, mums raksta labi, labsirdīgi ļaudis. Mums nāk vēstules ar atbalsta vārdiem un pateicību. Ja parādās nelabvēļi, tad mūsu lasītāji visu paskaidro viņiem mūsu vietā, bet mēs cenšamies neņemt negatīvismu tuvu sirdij.
Vīrieši mīļotās sauc par „zaķīšiem”, „saulītēm” un daudzos citos pamazināmos mīļvārdiņos. Bet jūs jūsu vīrs sauc uzvārdā. Kā jūs pret to attiecaties?
Esmu jau pieradusi, jo jau no agra vecuma man nebija iesaukas, visi mani dēvēja par Bļodāns, tas ir kā otrs vārds man. Protams, arī intīmā gaisotnē Saša mani sauc par zivtiņu, putniņu, man ir daudz pamazināmo vārdu un iesauku. Tikai viņam ir tāda attieksme pret mīlestību publiski, viņš nemīl to demonstrēt. Sašu ir grūti piespiest piedalīties fotosesijās, intervijās.
Kāds ir sievietes laimes noslēpums?
Mīlošs vīrs blakus. Ja viņš ir, būs arī mīļa māja un bērni un savstarpējā sapratne un sevis realizācija vēlamā lietā. Kas gan vēl ir vajadzīgs laimei?