Flirts un interese pret darbu, 1. daļa

Panākumiem nozīmīga ir māksla flirtēt – izveidot siltas un uzticamas attiecības, audzinot pašcieņu sevī un citos. Kur jūs redzat savu stimulu, ieinteresētību darbā? Mēs piedāvājam jums 11 veidus, kas ļaus atrast jaunu jēgu darbā. Paklausīsimies stāstus, kurus izstāstīja vienkārši cilvēki par to, kā tie varēja noticēt sev grūtos dzīves periodos.

1. Zināšanas. Parasti uztveram mācības kā kaut ko pašsaprotamu, bet ir interesanti uzzināt, kā jauna informācija var pilnībā mainīt mūsu priekšstatu par darbu. Emija Spilmena no firmas «Mārketings Vektors» atklāja man, kā zināšanas glāba viņas tirdzniecības aģentes karjeru. Viņa skaidroja: «Kad es sāku strādāt par parastu pārdevēju, pārrunās ar klientu mani ļoti biedēja darījuma beigu etaps. Es vienmēr jutu, ka šajā momentā pircēji zaudē interesi. Tērējot daudz laika, lai labi iztēlotos preci, es ļoti baidījos no beigu momenta un gandrīz izlaidu to. Bet tomēr es vienmēr beidzu prezentāciju ar piedāvājumu nopirkt preci. Tā kā man neizdevās neko pārdot, es pārstāju runāt ar klientiem un gandrīz pazaudēju darbu. Viss izrādijās vienkārši — man nepietika zināšanu. Man palaimējās: menedžeris uzaicināja mani pārrunāt darba rezultātus. "Kā varēja atgadīties, ka jūs neko nepārdodat?" — viņš prasīja. "Man liekas, es vienkārši neprotu to darīt", — es apjukusi atbildēju, jūtot, ka nevaru tikt galā ar savām problēmām.

Bet menedžeris bija neatlaidīgs un turpināja uzdot jautājumus. "Pircēji izskatās ieinteresēti prezentācijas laikā, bet kad saruna tuvojas beigām, tie zaudē interesi", — es skaidroju. "Paskatīsimies, kā jūs to darāt", — piedāvāja menedžeris. Kad es negribīgi izpildīju viņa lūgumu, tad pamanīju, ka viņš smaida. "Jūs smejaties, tāpēc ka man nekas nesanāk", — es pasūdzējos. "Nē, — atbildēja menedžeris. — Es vienkārši redzu, kur ir jūsu kļūda". Viņš sacīja, ka es pārāk labi iemācos tekstu, un tas izskatās nedabiski. Menedžeris palīdzēja man iemācīties izrunāt to tā, lai tas skanētu dabiski. Es sāku runāt lēnāk un pauzēt tur, kur agrāk nepauzēju. Menedžeris izskaidroja, kur ir beigu daļas jēga, un kam tā vajadzīga. Pēc mūsu tikšanās es neizjutu grūtības. No piecām vizītēm tajā pašā dienā, četras noslēdzās ar sekmīgu pārdošanu. Tagad beigu pārrunu daļu es pavadu ar baudu».

Mans paziņa 20 gadu laikā strādāja vienā un tajā pašā finanšu kompānijā. Brīnoties par to, reiz es pavaicāju viņam: «Jums nekad nav garlaicīgi?» — «Garlaikoties nav laika. Pārāk daudz, ko vajag mācīties», — viņš atbildēja un izstāstīja, ka apmeklē visus seminārus, kurus organizē firma, un izlasa visus izdevumus, kas ir saistīti ar viņa specialitāti. «Katru reizi, kad es uzzinu kaut ko jaunu, man gribas pēc iespējas ātrāk izmantot to darbā», — ar lepnumu viņš teica. Tā ir taisnība — jaunas zināšanas iedvesmo. Tās liek mums citādi skatīties uz dzīvi, un tāpēc nepieciešams turpināt izglītoties.

Vienmēr eksistē dažādi apmācības kursi, grāmatas, videokasetes, kas ir attiecīgas jūsu interesēm. Tie ir pieejami katram. Un, ja jūsu firma nenodrošina jūs ar nepieciešamiem materiāliem, jūs varat atrast tos jebkurā bibliotēkā vai iepazīties ar tiem caur speciālām izglītības programmām.

Mācieties visu, kas tikai jūs var ieinteresēt. Ja jūs netiecieties pilnveidot savas profesionālās zināšanas, atrodiet to, ko jūs gribētu mācīties. Iegūstot jaunas zināšanas, jūs paplašināt savu redzesloku, un tas piešķir jums pašpārliecinātību.

2. Atzinība. Neliela uzslava nes lielu labumu. Maršals Petersons, bērnu audzinātājs, stāsta: «Reiz es vadīju apmācības kursu par pašcieņas audzināšanu pusaudžiem, kurš sastāvēja no četrām daļām. Biežāk visa nodarbība pagāja diskusiju formā. Klasē bija 14 cilvēki, un pirmo divu stundu laikā visi tie aktīvi piedalījās sarunā, izņemot vienu jaunekli. Viņš sēdēja nomaļus klusējot un vienaldzīgi novēroja notiekošo. Pēc otrās stundas es prasīju, kādu iespaidu rada uz viņu nodarbības. "Viss ir labi", — viņš teica. "Džon, man gribētos, lai tu piedalītos diskusijā", — piebildu es. "Man nav, ko teikt", — viņš atbildēja. Bet īstenībā tas tā nebija. Vienkārši viņam bija nepieciešams neliels atbalsts.

Džons bija pārsteigts, kad trešā stundā es vērsos pie viņa. Mēs pārspriedām, kāpēc dažiem cilvēkiem patīk ķircināt vai kritizēt citus. "Kas zina, kāpēc cilvēki tā rīkojas?" — es pajautāju. "Varbūt, viņi grib pievērst sev uzmanību?" — stājās sarunā viens no klausītājiem. "Protams, — es piekritu. — Kādi vēl var būt cēloņi? Kā tu domā, Džon? Vai tev ir kādas domas?" Viņš klusējot paraustīja plecus. Nevēloties uzstāt, es apskatīju telpu, pieaicinot citus piedalīties sarunā, līdz pēkšņi izdzirdēju, ka Džons sāka klusām runāt: "Cilvēki, kas ķircina citus, domā, ka tas tos izdaiļo, Ka tie lauž cita cilvēka cieņu, tiem liekas, ka tie izskatās labāk". — "Teicama atbilde! Visi to dzirdēja?" — es iesaucos. Tāds augsts novērtējums izmainīja Džona uzvedību. Tagad viņš sēdēja iztaisnojies un skatījās uz citiem skolniekiem. Kad es atkārtoju Džona vārdus un apstiprināju to precizitāti, tad pamanīju, kā viņš smaidīja.

Man bija patīkami redzēt, ka Džons vēl trīsreiz pacēla roku. Ikreiz es pavaicāju viņam; viņš atbildēja ļoti saturīgi un redzēja, ka es to novērtēju. Nodarbības beigās es sacīju Džonam, ka viņš brīnišķīgi pastrādāja. Džons nosarka un pateicās man. Tas jau nebija vairs vienaldzīgs students, kurš sēdēja pirmajā nodarbībā. Džons kļuva aktīvs, dzīvs un enerģisks. Vienīgais, kas bija viņam nepieciešams — atzinība. Un, jo vairāk viņš sajuta savu vērtību, jo spēcīgāk viņam gribējās strādāt».

Daudzi no mums uzvedas, kā Džons. Palaikam mēs saduramies darbā ar sajūtu, ka mūsu uzskats nevienu neinteresē. Jo spēcīgāk mēs jūtam, ka nevaram neko ietekmēt, jo mazāk mēs mēģinām to darīt. Es bieži dzirdu pievilto cilvēku nostāstus, kuri redz, ka netiek novērtēts to darba ražīgums. Jo mazāk tie jūt, ka tos vērtē, jo mazāk tie grib strādat. Tikai padomājiet, cik ļoti celtos darba ražīgums tajās kompānijās, kuras pārietu rājienu izteikšanas, kļūdu gadījumos pret atzinības izteikšanu, kad darbs ir labi paveikts. Pavērojiet tirdzniecības kompāniju vairākumu, un jūs redzēsiet, ar kādām grūtībām tie izmanto uzmudinājumu kā stimulu darbam.

Es atceros, kā tas virzīja mani, kad es sāku strādāt tirdzniecībā. Ja es guvu panākumus, mani lielīja kolēģēm firmas sapulcēs. Bija interesanti piedalīties sacensībās, lai kļūtu pirmā un saņemt godalgu, vai atklāt savu vārdu informatīvā kompānijas bukletā. Tāds novērtējums nozīmēja man pat vairāk, nekā prēmijas pie darba algas, tāpēc, ka ļāva just atzinību un piekrišanu. Pēc tam, kļūstot par menedžeri, es izmantoju tās pašas metodes. Mēs sākam izlaist informatīvu bukletu un organizēt sacensības, lai atbalstītu tirdzniecības aģentus par centīgumu. Es pamanīju, ka viens pārdevējs strādā vairāk, nekā jebkad (kā viņš runāja), tikai tāpēc, lai redzētu savu vārdu bukletā.

Blakus tam, ka tamlīdzīgi uzmudinājumi paaugstina lietišķo aktivitāti, man bija tikpat svarīgi, ka tāda nopelnu atzinība neprasa izmaksas. Man nekā nemaksāja kādam aplaudēt sanāksmē vai vienkārši skaļi atzīmēt labu darbu un pārējos panākumus, kurus līdzstrādnieki panāca ik nedēļu. Pat bukletu izdošana nemaksā dārgi. Es esmu pārliecināta, ka morāls klimats mūsu valstī uzlabosies, ja kompānijas vērtēs savus darbiniekus nedaudz vairāk. Tā kā mūsu nacionālā pašcieņa daudz kur balstās uz tā, «ko mēs darām», tādēļ tas, «ko mēs darām», ir jānostiprina, nevis jāposta.

Nonācu pie domās, kā panākt atzinību, ja jūs strādājat, bet jūs nenovērtē? Ir daudz veidu kā sasniegt to. Pirmais, ko var izdarīt — piedāvāt vadībai dažus konkursu tipus vai bukletu izdošanu, paskaidrojot, ka tamlīdzīgas programmas varētu uzlabot kompānijas darba kvalitāti. Ja priekšniecība nereaģē, vāciet kopā kolēģus un paši organizējiet sacensības, bukletu izdošanu vai laba darba uzmudinājuma citu formu. Bez tam, jūs varat nospraust sev mērķi un izstāstīt par tiem tuvākajiem kolēģiem. Katrs pelna to, lai viņa pūles tiktu novērtētas. Ja jūs strādājat kopā ar cilvēkiem, kam tas nepatīk, pacentieties uzslavēt biežāk viņus. Neliela uzslava nes lielu labumu.

3. Stimuli. Lai kompānijas varētu attīstīties un nest peļņu, tām nepieciešams mainīties līdzi izmaiņām apkārtējā pasaulē, jaunu tehnoloģiju un jaunu programmu ieviešanas ceļā, kas sekmē laba darba klimata radīšanu. Tādēļ, lai noturētos uz jaunu prasību līmeņa, jums ir jāmāk laikā reaģēt uz tiem. Izpildot ilgi vienmuļu darbu, daudzi darbinieki nokļūst rutīnā un zaudē interesi par darbu. Ja tas ir atgadījies ar jums, atrodiet sevī spēkus redzēt jaunas perspektīvas. Iespējams, jums izdosies paplašināt sfēru jūsu darbībai un tādējādi ienest tajā daiļrades elementus.

Terrijs Russo darīja vienu un to pašu darbu astoņus gadus un pakāpeniski sāka zaudēt interesi par to, jo pilnībā bija apguvis visas nepieciešamās iemaņas. Viņš sacīja par to saviem vadītājiem, un tie piedāvāja viņam jaunus pienākumus. Jaunais darbs bija saistīts ar reklāmu, ar kuru Terrijs nekad nebija iepriekš nodarbojāies. Viņš ātri aizrāvās ar reklāmas radīšanas procesu. Terrijs jutās kā skolnieks, «Mani tas vienkārši sagrāba, — viņš teica. — It kā es nokļuvu citā pasaulē». Patiešām, jauns darbs rada perspektīvas. Terrijam palaimējās, ka viņa vadītāji izrādījās tik uzmanīgi.

Bez jaunu darba virzienu meklējuma, var tāpat mēģināt atrast aizraušanās ārpus darba, lai padarītu interesantāku dzīvi. Kursi, sporta grupas vai dažādi klubis, hobijs — visi tie atver jaunas perspektīvas dzīvē. Daudziem šīs aizraušanās sekmē panākumus darbā. Kad dzīve top garlaicīga, mums visiem ir nepieciešami jauni stimuli, neatkarīgi no tā, kur mēs tos atrodam — darbā vai aizraušanās. Padomājiet, kā tos atrast.

4. Spēks. Pagātnē priekšstatam par spēku bija negatīva nokrāsa. Spēks patiešām var būt bīstams, kad ar to manipulē un ļaunprātīgi izmanto. No otras puses, tas var būt lielisks līdzeklis, kā gūt atzinīgu rezultātu panākšanu.

Kad mana sekretāre, kas strādāja ar mani divus gadus, paziņoja, ka meklē jaunu darbu, es biju ļoti norūpējusies, un negribēju no viņas šķirties. Es prasīju, ko man izdarīt, lai viņa paliktu. «Heidija, tu mums esi nepieciešama, tu dari daudz svarīgas lietas», — es sāku, un tad sāku uzskaitīt lietas, kuras es nevaru bez viņas. Mana sekretāre izskatījās apmierināta un pārsteigta: «Es nedomāju, ka tik daudz nozīmēju jums. Tagad es zinu, ka esmu jums vajadzīga, ka no manis daudz kas ir atkarīgs». Mūsu sarunas laikā mēs ne tikai izgaisinājām Heidijas šaubas, bet devām viņai iespēju justies tik «stiprai», lai parādītu iniciatīvu mūsu problēmu atrisināšanā.

Parunājot ar Heidiju atklāti, es sapratu, ka viņu pārslogoja darbs. Viņa sacīja, ka pavada daudz laika, atbildot uz telefona zvaniem, un tas neļauj viņai izpildīt citus pienākumus. Mēs nonācām pie secinājuma, ka ir nepieciešams īrēt viņai palīgu telefonu pārrunām. «Es pati gribētu sniegt reklāmas sludinājumus kandidātiem uz šo amatu un kopā ar jums veikt pārrunas, tāpēc ka man nāksies strādāt blakus viņam», — piedāvāja Heidija. Viņa izmantoja atkal iegūto pārliecību ļoti konstruktīvi: lai atbalstītu cieņu pret sevi un atvieglotu man jauna darbinieka pieņemšanu darbā.

Darla Zeisa dalījās ar mani savās domās par to, cik svarīgi justies vajadzīgai. Viņa teica: «Iekams es iemācījos lietot datoru, lielu savu materiālu daļu es iespiedu uz mašīnas, bet pēc tam īrēju speciālistu — Lizu Fulleru, kura rakstīja manus tekstus uz datora. Beidzot es nolēmu, ka man laiks pārvarēt savas bailes no tehnikas un iemācīties strādāt ar to. Tā kā Liza izrādīja man tādu lielu palīdzību, es paprasīju viņu mazliet pastrādāt ar mani. Viņa piekrita. Kad es prasīju, cik tas maksās, Liza sacīja: "Neuztraucieties. Man patīk mācīt cilvēkiem".

Par spīti tās apliecinājumiem, es jutos vainīga ne tikai par šo bezmaksas mācību, bet arī par datortehnikas nepārzināšanu. Es absolūti neko nesapratu, un tas bija uzreiz redzams. Mācību laikā es jutos ļoti nedroši. "Liza, tas ir tik sarežģīti!" — es sūdzējos. "Darla, tev sanāks. Viena stunda nav pietiekami, lai iemācītos. Nesatraucieties", — viņa mierināja mani. Es jutos vainīga vēl vairāk. Es ne tikai atņēmu viņai laiku, bet, bez tam, biju nespējīga mācekle. Uz apmācību beigām es sajutu vēl lielāku neveiklību, nekā sākumā, bet, kā noskaidrojās, es kļūdījos. Nākamajā dienā, es mēģināju strādāt pati un negaidīti atklāju, ka iemācījos vairāk, nekā man likās. Tas bija lieliski: es virināju failus, es saglabāju un izdzēsu tos, izdalīju un uzsvēru vārdus — viss sanāca. Man bija nepieciešams dalīties priekā ar Lizu. Es piezvanīju un izstāstīju viņai par panākumiem. "Paldies! Tu liki man just, ka es esmu vajadzīga tev", — viņa atbildēja».

Viens no labākajiem veidiem sajust sevi par spēcīgu — palīdzēt citiem, kā to izdarīja Heidija un Liza. Ja darbs apnīk un jums nepieciešams atjaunot interesi par to, izmēģiniet atrast cilvēkus, kuriem jūs varētu nodot zināšanas un iemaņas. Piedāvājiet palīdzību jaunam darbinieka, vai kolēģēm, kurām radās grūtības.

5. Neatkarība. Daudzi darbinieki redz savā darbā tikai pienākumus: «man jābūt darbā deviņos», «man šodien jāstrādā līdz vēlam vakaram», «man ir jānodod šī atskaite laikā». Diemžēl, kad mēs koncentrējam uzmanību tikai uz pienākumiem, tad pazaudējam neatkarības izjūtu, kuru dod darbs. Tērzējot ar dažādu profesiju pārstāvjiem, es ar izbrīnu uzzināju, ka eksistē daudz veidu kā justies neatkarīgi darbā. Viens tirdzniecības aģents stāstīja, ka ar nepacietību gaida brīdi, kad atkal sēdīsies pie stūres, dodoties no vienas lietišķās tikšanās uz citu. «Tas dod man iespēju sakopot domas, kamēr es atrodos viens. Es mīlu klausīties mācību kasetes un trenēties pirms kārtējām pārrunām», — skaidroja viņš.

Viens darbinieks, kas nodarbojas ar mārketingu, atzinās man: «Kad darbā ir neciešams troksnis, es bieži paņemu sev pārtraukumu, taisu ciet durvis un atslēdzu telefonu. Man patīk tāda iespēja paņemt pārtraukumu pēc saviem uzskatiem».

Viens korespondents dalījās ar mani: «Es jūtos patiesi brīvs, kad pats izvēlos sižetu jaunumiem un pasniedzu to tā, kā uzskatu par vajadzīgu».

Ko gan darīt, ja darbs nedod neatkarību, kura ir nepieciešama jums? Pavaicājiet Lizai Rivesai, kurai ir atbilde uz šo jautājumu: «Es veselu dienu strādāju ar cilvēkiem. Neatkarība nozīmē man iespēju pabūt vienatnē, kad es atļaujos nodarboties ar hobiju — lasīšanu. Protams, tā ir parasta aizraušanās, bet tā dod man daudz ko. Es lasu viena klusā istabā, izvēlos to, kas man patīk, lasu kā gribu — ātri vai lēni. Un, ja man gribas izlaist dažas lapaspuses, es izlaižu. Bez tam, tas ļauj man it kā nebūt, paliekot darbvietā. Grāmatas dod man pilnas brīvības izjūtas».

Ko jūs varat sacīt par sevi? Vai darbs jums dod neatkarības izjūtu? Pat pastāvīgi vilcienu pasažieri, ar kuriem es sarunājos, skaidroja, ka brauciens vilcienā uz darbu dod tiem brīvības izjūtas. Ja jums nav tādu iespēju, kā Lizai, izmantojiet tās metodi. Izvēlieties hobiju vai nodarbību, kura apmierinās jūsu vēlmi pēc neatkarību, kaut vai lasīšana, pastaigas vai dziedāšana zem dušas. Atrodiet laiku, lai justos brīvi.