Kā audzināt bērnus laimīgus.

„Ābols no ābeles tālu nekrīt”, „Ko māte iedzen galvā, to tēvs neizsitīs”, „Mācēji bērnu piedzemdēt, māki arī audzināt”... Vai vērts turpināt garo sarakstu ar sakāmvārdiem, kur ietverta visiem zināma patiesība: bērna nākotne tiek ielikta ģimenē no pašas dzimšanas. „Sieviešu kaislības” piedāvā aizdomāties par vecāku kļūdām.
Var teikt, ka bērna likteni mēs jau veidojam labu laiku pirms viņa ieņemšanas. Viņš nemainīgi mantos to modeli, pēc kāda veidoja ģimeni un savu dzīvi viņa vecāki un kuru viņš zemapziņas līmenī spītīgi atspoguļos savā ģimenē un dzīvē. Un neko tur nevar padarīt.
Visi mēs kaut kādā ziņā esam mazas savu vecāku kopijas, viņu kompleksu, neīstenoto sapņu, mērķu un kļūdu, kuras viņi, diemžēl, nespēja atvairīt dzīvē, mantojumā saņēmēji. Un tagad mums jāiet pa dzīvi ar šo nastu, kas mums neļauj pacelties un dzīvot mūsu pašu neatkarīgu dzīvi.
Vecāku audzināšanas ķēdes vienmēr paliek ar cilvēku, vēlas viņš to vai nē. Un mēs, to pat nenojaušot, neapzināti nododam tālāk mūsu bērniem, lai viņi tās lietotu un, kā stafetes kociņu, nodotu tālāk nākamajām paaudzēm. Tajos pašos sakāmvārdos, tajās pašās situācijās un pat, iedomājietis, tajās pašās intonācijās, kuras kādreiz dzirdējām no saviem vecākiem.
Principā tas nav slikti, jo tajos ir ietvertas gadsimtu zināšanas cilvēka audzināšanā, kuram ir jāiemācās dzīvot sabiedrībā, pakļauties tās likumiem.
Ja runa ir par vispārcilvēciskiem un visiem zināmiem likumiem un noteikumiem, tad mums ir derīgi atcerēties tos un sekot tiem. Pašu drošībai un mūsu bērnu drošībai.
Bet ir, iedomājieties, tādas detaļas, kuras kaut kādā neticamā veidā, par spīti visiem mūsu labajiem nodomiem, izaudzina mūsu bērnus par egoistiem, tirāniem, despotiem, neliešiem un pat noziedzniekiem. Un lieta tur nav tradīcijās vai modeļos. Lieta ir personīgajā vecāku ieguldījumā, audzinot pašu bērnus.
Ko nozīmē „personīgais”? Viss ir ļoti vienkārši. Esot pirmie piemēri, vecāki neapzināti nodod bērnam morālā plāna informāciju un apbalvo viņu ar saviem aizspriedumiem un savām labajām īpašībām. Ja vecākiem raksturīga skopulība, diez vai bērns būs dāsns, ja cietsirdība, tad arī bērnam nepiemitīs labsirdība.
Tā kā mūsu personīgās īpašības ir koriģējamas un pakļaujas arī pašregulācijai, tad mūsu spēkos ir labot sliktās audzināšanas rezultātu, mēs visi varam mainīt negatīvo ietekmi pret bērniem, ja pacentīsimies mainīties paši.
Īpaši spilgti tas izpaužas mātes un bērna attiecībās, jo tieši viņa ir galvenā un pirmā, ar kuru bērns nonāk kontaktā un no kuras manto savas galvenās cilvēciskās īpašības. Mātes nepareiza uzvedība var veicināt pietiekami bīstamas, nopietnas psiholoģiskas problēmas bērnā.
Piemēram, pārāk autoritatīva, stingra māte, kura, kā šķiet, vēlas no bērna sagaidīt bezierunu pakļaušanos un paklausību, patiesībā audzina tirānu un despotu. Vai nevērtīgu vergu, kurš savas iekšējās aizvainojuma, pāridarījuma sāpes kādu dienu var palaist kā bumerangu un nāvējoši ievainot apkārtējos.
Māte tik bieži nospiež un pazemo viņa pašcienu, neļauj attīstīties viņa mākslinieciskajām spējām, viņa brīvai gribai, ka bērns izaug kompleksains, bezpalīdzīgs. Bet klusā purvā, kā zināms, veidojas velni. Atspēlējoties nākotnē par savu nepiepildīto mīlestību, par mātes cietsirdību, bērns atriebjas apkārtējiem.
Zināmais maniaks Čikatilo, kuru audzināja autoritatīva māte, bija kluss un jutīgs bērns, kad viņam kaut kas nesanāca, raudāja, bija nedraudzīgs un kautrīgs. Bija, iedomājieties, mīlošs tēvs un vīrs un tajā pašā laikā nogalināja un nomocīja 55 cilvēkus.
Tāds pat jutīgs un maigs bija mazais Ādolfs Hitlers, uz kura rēķina ir 50 miljoni cilvēku dzīvību. Ādolfs dievināja savu mammu, smagi pārdzīvoja viņas nāvi. Viņas aklā mīlestība un izdabāšana viņa kaprīzēm, laikam, arī viņā attīstīja egoisma galējās formas, kas kļuva par miljoniem cilvēku traģēdiju.
Ir mātes, kuras gatavas visu uzņemties, viņas tā cenšas saviem bērniem ieaudzināt pareizas morāles normas, ka aizmirst par veselo saprātu un mēra izjūtu. Krīt galējībās, vai nu visu aizliedzot un ierobežojot vai, tieši pretēji, visu atļaujot. Dažkārt redzam centīgu mammu, kas rūpīgi izpilda mājas darbus sava dēla vai meitas vietā, pasargājot bērnu no jebkura viņa patstāvīgā soļa.
Viņai nekad neizdosies nodzīvot dzīvi viņa vietā. Viņai tikai nāksies novērot, kā viņas lolojums, netiekot galā ar grūtībām, iekļūst neiedomājamās ķezās. Un viss tikai pateicoties „labajai māmiņai”.
Atrast zelta vidusceļu,
kas ļautu adekvāti paust vecāku rūpes, mīlestību un vēlmi izaudzināt no bērna patiesu cilvēku, tas ir gana grūts uzdevums. Bet patiesi mīlošiem vecākiem nav nekā neiespējama.
Tikai vajag nodrošināties ar zināmām īpašībām, kas nepieciešamas audzinot dēlu vai meitu, bez kurām šis process praktiski pakļauts neveiksmei:
mīlestība un cieņa pret paša bērnu;
pacietība;
ticība labajam un savu bērnu gaišai nākotnei;
paša centieni kļūt personībai ar bagātu un mērķtiecīgu raksturu, mākot piepildīt savu dzīvi ar jēgu un laimi.
Un pats galvenais, vajag iemācīties mīlēt savu bērnu ar radošu mīlestību. Kurā nav vietas paštīksmināšanai un meliem, nepatiesībai. Bērns, viņa visu pieņemošā psihe, noķer visas falšās notis mūsu komunikācijā tik smalkā līmenī, par ko mēs dažkārt pat neiedomājamies, brīnoties, kāpēc krūts bērns, jūtot mūsu šaubas, nepārliecību un satraukumu, pēkšņi sāk raudāt un niķoties.
Kad mēs būsim harmoniskas un mierīgas, kad iemācīsimies adekvāti un mierīgi skatīties uz savu dzīvi – mūsu bērni zemapziņas līmenī darīs to pašu bez liekām pedagoģiskām pieredzēm, kurām mēs viņus dažkārt pakļaujam.
Mēs visi vēlamies, lai mūsu bērni augtu laimīgi.
Bet, iespējams, ne visi nojauš, ka vajag vispirms pašam kļūt laimīgam!

Sākt ar sevi!

Laimīgiem vecākiem aug laimīgi bērni, it kā jau no zīdaiņa vecuma uzsūcot mīlestības un veiksmes vitamīnu, kas aizsargā viņu no dzīves grūtībām un neveiksmēm.
Tieši tādu pašu efektu, tikai pretējā nozīmē var panākt, ja pastāvīgi žēlojas, raud, sūdzas par neveiksmīgu dzīvi, pieber debesis ar lāstiem un ļaundari likteni, kas atņēmis jums veiksmi dzīvē. Var meklēt vainīgos un sastādīt garu pretenziju sarakstu pret visiem, pat nevainīgu garāmgājēju. Arī tā mēdz būt! Tādiem vecākiem izaug tādi paši grūtsirdīgi bērni. Bieži viņu kompleksi izpaužas agresijā un kaitīgos ieradumos, pilnīgā apjukumā un bezspēcībā.
Ne katra mamma, redzot, cik neveiksmīgi veidojas viņas bērna dzīve, ir spējīga atzīt, ka tieši viņa ir vainīga bērna bēdās. Viņa meklē iemeslus nelabvēlīgā ietekmē un apkārtējā sabiedrībā. Bet viņš ir nelaimīgs ne jau tāpēc. Un ne tāpēc, ka neieklausījās viņas padomos, bet tāpēc, ka viņš precīzi atkārto viņas likteni, kur bijusi šķiršanās vai vientulība, pilnīgs karjeras fiasko un drūma izdzīvošana rūgtā vidē ar pelēkām un bēdīgām dienām bez mērķa un jēgas.
"Psihologiem ir labi zināms, ka praktiski ikviens vīrietis zemapzinīgi meklē sievā tās iezīmes, kādas bija viņa mātei. Bet, ja, piemēram, māte bijusi auksta, aizņemta, maz laika veltījusi dēlam, viņš var karstumā apprecēties ar līdzīga rakstura sievieti, taču veiksmīgu, bet tāda savienība vienalga nebūs veiksmīga. Visbiežāk sievas izvēlē kļūdās vīrieši, kurus audzinājusi māte- vientuļniece (šķiršanās vidēji ir 60%).
Precēties atkal lielākā daļa šādu vīriešu nesteidzas. Ja zēns audzis pilnvērtīgā ģimenē, vēl labāk kopā ar māsu, kas tuva viņa vecumam (mazliet jaunāka vai vecāka), tad, kā apgalvo zinātnieki, laulībā viņš būs veiksmīgs. Tādiem vīriešiem šķiršanās mēdz būt tikai 20%. Starp citu, vīrieši, kas uztur ar savām māsām labas, siltas attiecības, ne tikai 2,5 reizes retāk šķiras,bet trīs reizes mazāk pārkāpj likumus un 5 reizes mazāk nokļūst cietumā ".
Derīgi to būtu atcerēties savai mātei. Un censties, kamēr nav par vēlu, pašai iemācīties būt laimīgai! Pašai būt personībai! Apjaust jēgu un harmoniju eksistencē! Uzņemties atbildību par sevi un bērniem! Un tad pamazām tiks koriģēts nejaukais bērna raksturs un viņa mantotais nelaimīgais liktenis!