Kā iemācīties dzīvot ar prieku?

"Dzīvo tagad!" - tam aicina gandrīz vai visi masu mediji. Iegādāties mantas kredītā, saņemt maksimumu baudas dienas garumā un daudz, daudz ko citu... Bauda daudziem kļūst par galveno mērķi. Vai tas ir pareizi? Kā atteikt sev baudījumu, vienlaikus neaizmirstot par to, ka dzīve nav mūžīgi svētki? Un kas būs, ja tieksimies tikai pēc baudas? Par to Kleoo.lv lasītājām stāsta psihologs.

Egoisti: kā par tādiem kļūst?

«Bauda var balstīties uz ilūzijām, bet laime balstās realitātē.»

Ja cilvēks nav saņēmis pietiekami daudz mīlestības bērnībā, tad pieaudzis visiem spēkiem centīsies piepildīt trūkstošo. Viens no kompensācijas variantiem ir dzīvošana tikai sev. «Nepietiekami mīlētais» cilvēks bērnībā tagad cenšas nodrošināt sev visu to, kas viņam kādreiz tika liegts, un tiecas pēc dažādām baudas formām. Viņš var dzīvot absolūti egoistisku dzīvi: bieži mainīt seksuālos partnerus, neveidot ģimeni un negribēt bērnus, maniakāli iepirkt mantas. Tādam cilvēkam daudzie radinieki nemaz nav saistīti ar prieku un laimi, jo viņu pašu nemīlēja. Situācija kļūst sarežģīta, ja vecāki ar savu rīcību ir centušies pierādīt, ka bērns viņiem ir apgrūtinājums, ka viņiem nākas daudz ko upurēt viņa dēļ.

«Ja nebūtu šis bērns, tad mēs sev daudz ko varētu atļauties, viņa dēļ sev atsakām visu!» - tipiska tādu vecāku frāze. Cilvēki no tādām ģimenēm var būt ne tikai aktīvi baudu, izpriecu mīlētāji, bet arī jaunās kustības „brīvi no bērniem” piekritēji, jo bērni viņiem asociējas ar lielām problēmām un dzīves ierobežošanu. Bērns, kuram bērnībā daudz kas tika liegts, kuru kontrolēja, piespieda daudz mācīties, strādāt, rūpēties par brāļiem un māsām, aizmirstot par viņa kā bērna vajadzībām, pieaugot, pilnībā spējīgs sacelties pret tādu visatļautību. Ja bērnībā viņš dzīvojis pieaugušo dzīvi, tad tagad viņš var atspēlēties, bet nu jau ar pieaugušo spēlītēm. No tādiem bērniem var izaugt īsti „dzīves dedzinātāji”. Ja viņiem izdodas gūt panākumus pateicoties centīgam darbam, tad viņi piekopj hedonisku dzīves veidu, atspēlējoties par savu grūtsirdīgo bērnību.

Tādas pārmaiņas var notikt ar cilvēkiem, kuri no bērnības bijuši ieslēgti skolās: profesionāli sportisti, dejotāji, jaunie ģēniji u.t.t. Tikko viņi saprot, ka vairs nav nepieciešamības daudz strādāt un var sev neko neatteikt, lai sasniegtu panākumus, viņu dzīvē ienāk tukšums, kuru viņi aizpilda ar to, kas agrāk nebija pieejams. Labi, ja šis etaps ir pārejošs, bet, ja tas ievelkas, tad cilvēki spējīgi sagraut ne tikai savu karjeru, bet arī dzīvi.

Personīgā drāma

Pārdzīvot mīļotā cilvēka nodevību nav viegli, un daži cilvēki taisa no tā pašus bēdīgākos secinājumus. Viņi pārstāj ticēt mīlestībai un citām līdzīgām vērtībām un pilnībā pārslēdzas uz sevi. «Es tik daudz darīju šī cilvēka labā, bet viņš mani nodeva. Tātad es dzīvošu tikai sev », - lūk, piemērs viņu domām. Tāds periods var pāriet, bet var ievilkties uz vairākiem gadiem, turklāt cilvēkam sāk formēties patērētāja skatiens uz pasauli un attiecībām: «Šeit viss paredzēts manām izpriecām, man vajadzīgas attiecības bez saistībām un jūtām. Ja mani izmanto (manu skaistumu, naudu, saistības u.tml.), tad man ir tiesības izmantot citus savai baudai».

Ne tikai mīlestības trūkums, bet arī tās pārmērīgums var padarīt cilvēku par sīkstu egoistu. Viņš var būt ļoti mīļš un labsirdīgs virspusējā kontaktā, bet ciešākās attiecībās dzīves laikā viņš var izrādīties briesmonis. Bet viss tikai tāpēc, ka viņš no bērnības ir pieradis, ka pasaule griežas ap viņa vēlmēm, kuras tiek izpildītas acumirklīgi, lai ko tas nemaksātu. Interesanti, ka, neskatoties uz jaukajiem jaunības gadiem, šie cilvēki netiecas izveidot ģimeni un radīt bērnus, tāpat kā cilvēki ar nelaimīgu, grūtsirdīgu bērnību. Problēma slēpjas tajā, ka viņi vēlas palikt bērnu lomā pēc iespējas ilgāk, bet ģimene – tas nozīmētu atbildību par kādu vēl. Bērni vienmēr būs patērētāji, tāpēc cilvēki ar šādu psiholoģiju dzīvo tikai savam labumam, savai baudai, izpriecām. Kā rakstīja slavenais amerikāņu humorists Henrijs Šovs: «Daudzi cilvēki ir līdzīgi olai: viņi ir pārāk pilni ar sevi, lai tur ievietotu vēl kādu.»

Patiesā laime

Dzīve ar prieku. Ja cilvēkam nav mērķu dzīvē, kas viņu motivētu, palīdzētu viņam attīstīties un dzīvot pilnvērtīgi un interesanti, tad tukšā vieta ātri tiek aizpildīta ar svešiem mērķiem. Patērētāja dzīves veida masu reklāma, korporatīvās vērtības, kredīti un hipotēkas ātri un skaidri rekomendē darbībai, zīmē ideālu dzīves modeli. Ja sekojat šīm piesaistošajām vērtībām, tad var nodzīvot nevis savu, bet svešu dzīvi ar lozungu «Lieto, pērc, baudi!», tā arī neizbaudot patiesu laimi un nesataustot dzīves pilnību.

Visi vēlas būt laimīgi, tas ir acīmredzami. Mēs domājam, ka pats īsākais ceļš uz to – tā ir baudu gūšana. Bet statistika rāda, ka daudz vairāk cieš no depresijas tie cilvēki, kuriem ir pieejamas gandrīz visas baudas, kas vien ir šajā pasaulē. Jau Plīnijs Vecākais atzīmēja: «Nav baudas, kas galu galā nenovestu līdz pārsātinājuma.» Jo vairāk baudu mēs gūstam, jo vairāk mēs tās gribam. Prasības vienmēr aug proporcionāli to apmierināšanai, tāpēc mēs līdzināmies narkomāniem. Tikai mums nevajag narkotikas, bet visas citas jaunās baudas. Sākumā tāda dzīve var pat iepriecināt, bet pēc tam iestājas patiess tukšums...

Cilvēks krīt tādā bezdibenī, ka nesaprot, kāpēc viņs vispār ir centies, kāpēc to visu viņam vajag. Viņš atrodas dziļākajā depresijā, kura, apkārtējiem nesaprotot, var pārvērsties pašnāvībā. Bet notiek tas tāpēc, ka dzīve tikai baudai un izpriecām ir bezjēdzīga. Cilvēks nevar būt patiesi laimīgs, dzīvojot tādu dzīvi. Kā rakstījis pazīstamais krievu miljonārs Savva Morozovs: «Mantu iegādāšanās un to lietošana nedos mūsu dzīvei jēgu... Uzkrātās materiālās lietas nepiepildīs to cilvēku tukšās dzīves, kuriem nav pārliecības un mērķu.»

Tagad jūs saprotat, kāpēc tik nelaimīgas ir atsevišķas miljonāru sievas? Ieguvušas beidzot baudām pilnu un apmierinājušas visas savas iespējamās vēlmes, viņas sāk ciest tukšās dzīves un pastāvīgo depresiju dēļ. Un problēmas neslēpjas naudas daudzumā, bet pašā attieksmē pret dzīvi. Kopumā, laimi tādā veidā nesasniegt. Tātad, lai būtu laimīgs, cilvēkam dzīvē vajadzīgs mērķis. Turklāt nevis kaut kāds izdomāts, bet pilnībā atbilstoss visām prasībām, kas ļauj realizēt dabas dotās potences, visus talantus un spējas.

Bet vēl vēlams, lai jūsu mērķu realizācija uzlabotu jūsu nākotni, nestu labumu cilvēkiem, piepildītu citu dzīvi ar jēgu un prieku, arī nestu prieku un gandarījumu jums. Protams, dzīve bez izpriecām būtu garlaicīga un vienveidīga. Bet, lūk, dzīvot ar baudu vai dēļ baudām - jālemj būs tikai jums!