Kā nebaidīties no attiecībām?

Dzīvojot megapolisē, mūsdienu cilvēks ātri izjūt vientulību, neskatoties uz to, ka blakus ir daudz cilvēku, un katrs šajā skudru pūznī meklē radniecīgo dvēseli. Kā nebaidīties no attiecībām, atrast tajās derīgu, dzīvu avotu savai attīstībai, stāsta Kleoo.lv.

Kāpēc cilvēkam ir nepieciešamas attiecības ar citiem cilvēkiem?

Ja jums gribas par to parunāt – tātad jūs esat gatava attiecībām un saprotat, cik tas jums ir svarīgi. Cilvēks, kā zināms, ir sociāla būtne un bez sabiedrības nevar dzīvot. Kaut kādā pakāpē nonāk atkarībā no sabiedrības, noslāpējot sevī paša individualitātes balsi.
Mēs vēlamies būt paši. Bet mums nākas spēlēt pēc noteikumiem, kurus noteikuši apkārtējās pasaules cilvēki. Ja mēs ar viņiem nerēķināsimies, nesapratīsim un nepieņemsim, mēs esam lemti vientulībai.
Var pateikt sev: «Man vienalga, ko domā citi, mans mīļotais, mana mamma, meita, dēls, kaimiņš! Es rīkošos tā, kā vēlos, un teikšu to, ko domāju! Es nevienam neko neesmu parādā» Pamēģiniet! Tad pati pieļaujamākā greznība – cilvēciskā sabiedrība – var būt jums nesasniedzama, jo dzīvojot pēc saviem noteikumiem, pakļaujoties savām iegribām, mēs atraujamies no citiem cilvēkiem.
No otras puses, pielāgojoties citu uzskatiem, mēs kļūstam par konformistiem, riskējam pazaudēt sevi un kļūt par nelaimīgiem ķīlniekiem citu gaidās.
Turklāt katram no mums ir vajadzīga mīlestība, sapratne un atzīšana no apkārtējo puses, bet vispirms, jau tuvo cilvēku. Pretējā gadījumā sieviete jūtas nelaimīga, neapmierināta, nevienam nevajadzīga, neinteresanta un vientuļa.
Tikai līdzsvarojot šīs pretrunīgās iekšējās nepieciešamības, mēs varam atrast savas laimes vidusceļu – to harmoniju attiecībās, pēc kuras neapzināti mēs visi tiecamies. Sākumā gan tiksim galā ar savu baiļu iemesliem.

3 iemesli, kāpēc mēs baidāmies no attiecībām.

Lai cik paradoksāli neskanētu, jo pilnīgāki ir kontaktēšanās līdzekļi, jo mazāk cilvēks kontaktējas ar citiem cilvēkiem. Kā skan mūsdienu aforisms: «Šodien vajag aiziet pie durvīm, kā tās jau automātiski atveras; vajag aiziet pie cilvēka, kā tas automātiski aizveras ». Kāpēc cilvēki tik ļoti baidās tuvoties viens otram? Tātad, mēs...
1. Baidāmies izskatīties smieklīgi, nesaprasti, atstumti
Apdedzinoties pienā, pūšam uz ūdeni. Daudzas reizes nonākot izsmiekla vai aizvainojuma situācijā, neatrodot sapratni un atsaukšanos, cilvēks vairs nemēģina atrast pieskaršanās punktu ar apkārtējiem. Sāpīga var būt iepriekšējā kontaktēšanās pieredze. Nelaimīga mīlestība, vilšanās, piekrāpšana ar citu izstrādā mūsos imunitāti mīlestības attiecībām.
2. Baidāmies skatīties patiesībai acīs
Ļoti bieži sievietes nav spējīgas pieņemt reālo pasaules karti un savu izredzēto tādu, kāds viņš ir. Viņas mīl nevis viņu, bet iedomāto tēlu vai tādu kādu redz savās gaidās. Diemžēl, reālā dzīve cietsirdīgi atriebj par brīvas gribas attieksmi pret faktiem, parādot īstenību pašā cietsirdīgākajā variantā.
Lai izvairītos no sāpīgās vilšanās, sievietes ar visiem spēkiem ķeras pie savas fantāzijas. Neredz acīm redzamo vai ķeras klāt otra cilvēka pārveidošanai un pāraudzināšanai, nepamanot to, ka viņu ģimenes dialogs pakāpeniski pārveidojas par monologu pašai ar sevi. Nepārvaramā cīņā ar saviem maldiem. Viņas nezina, ko elpo viņu vīrieši, pēc kā tiecas, par ko sapņo un ko grib. Rezultātā, neatrodot ideālu viņā, sievietes baidās no mīlas attiecībām. 3. Baidāmies kļūt par verdzeni
Dažkārt, lai izvairītos no vientulības, sieviete krīt otrā galējībā; viņa pārvēršas par atkarīgu un viņam pakļāvīgu būtni, gatava izpildīt ikvienu apkārtējo vēlēšanos, lai tikai iemantotu viņu mīlestību. Pat paciest pazemojumu un krāpšanu, lai tikai viņu neatstumj.
Bet šī gatavība un upurēšanās – lēnas iedarbības mīna. Kādu dienu pacietības krūze līs pāri malām un radīsies likumsakarīgs rāviens pēc brīvības, nenovērtētas sievietes sabuntošanās. Tas ir līdzvērtīgs vētrai, kas sagrauj visu, kas tam pagadās ceļā un atstājot sievietes dvēselē dziļas sāpju pēdas.
Vienreiz pārdzīvojot tādu emocionālo sprādzienu ir ļoti grūti noticēt laimīgām attiecībām. Un viņas no tām vienkārši izvairās. Jo mazāk kontakta, jo lielāks atstatums starp sievieti un cilvēkiem, jo grūtāk izveidot jaunus kontaktus. Spēcīgāka arī ir neapzināta vēlmē pēc sabiedrības, asāk tiek izjustas ilgas pēc sabiedrības, tuviem cilvēkiem. Izveidojas apburtais loks: visvairāk vajag to, no kā visvairāk cenšas izvairīties.

Kā pārstāt būt vientuļai?

Pieņemiet nepieciešamo tuvību ar cilvēkiem
Ja jūs ar mīlestību un pateicību pieņemsiet šo faktu, ka jūsu laimei ir nepieciešami citi cilvēki, tas būs pirmais solis tuvībai viņiem.
Neizvairieties no cilvēkiem
Var pieņemt izstumtā pozīciju, norobežoties no visas pasaules, uzskatīt visus cilvēkus par ienaidniekiem, viļoties kādā cilvēkā, automātiski piemērot savu vilšanos pret visiem apkārtējiem cilvēkiem, apsaukājot visus vīriešus par alkatīgiem mērgļiem vai baudkāriem tēviņiem. Ar tādu attieksmi ir ļoti grūti atrast sev tuvu cilvēku.
Tiecieties ar cilvēkiem, mēģiniet saprast viņu pozīciju, sadzirdēt viņu viedokli, atsakieties no pārliecības, ka jūs visu zināt un jums vienmēr ir taisnība. Ja jūs mierīgi piekritīsiet tam, ka cilvēkiem var būt viedoklis, kas ir atšķirīgs no jūsējā, jūs tik sāpīgi vairs neuztversiet kritiku un atradīsiet kopēju valodu ar cilvēkiem. Iemācieties mazāk runāt un vairāk klausīties, nesteidzieties izteikt savu viedokli, pirms neesat uzklausījusi citu. Tā vietā, lai strīdētos un meklētu pretrunas, atrodiet tos punktus, ar kuriem esat vienisprātis un piekrītiet. Dažkārt mēs strīdamies cits ar citu, pat īsti neieklausoties oponenta pozīcijā, kad ieklausāmies, tad saprotam, ka mūsu skatu punkti sakrīt, tikai mēs par to runājam citiem vārdiem.
Atverieties
Uzliekot sev aizsardzības masku un bruņas no galvas līdz kājām, nevar rēķināties, ka kāds ieraudzīs zem tām jūsu patieso seju un vērtīgās dvēseliskās īpašības. Agri vai vēlu seju vajadzēs atsegt. Vai labāk vispār nelikt maskas?
Protams, atveroties cilvēkiem, mēs riskējam. Zinot mūsu vājās vietas, viņi var ar mums manipulēt, izmantot mūs, apvainot. Jā, var. Bet ja mēs no tā baidīsimies, tad vienmēr paliksim savā čaulā un nomirsim tumsā un vientulībā.
Iemācieties atšķirt starp cilvēkiem «savējos»
Tos, kuriem var atvērties. Un saredzēt tos, pret kuriem nevajag un ir pat bīstami atvērties. Jums taču neienāktu prātā izģērbties kailai un ieiet krātiņā pie tīģera. Tad kāpēc jūs atklājat aizdomīgiem, maz pazīstamiem un draudīgiem cilvēkiem savu dvēseli?
Dažām sievietēm burtiski mēle niez atvērties nepazīstamiem, izsaukt līdzjūtību un ātrāk ielaist tos, kā āžus dārzā, pašā intīmākajā savas dzīves pusē. Tādas sievietes bieži kļūst par laulību afēristu, nekārtīgu tumšu personību medījumu.
Kā viņiem tas izdodas? Ļoti vienkārši. Viņi zina, ko jums vajag. Sarunas, glaimus, atzīšanu. Viņi lej jūsu ausīs saldu melasi – un iegūst jūs uz sudraba paplātes, kas gatava atdot visu, lai tikai sadzirdētu glaimojošās mīlas odas.
Sevis atklāsmes izvēlīgums – viens no veidiem kā nebaidīties no attiecībām. Ja cilvēks jums vēl nav pazīstams, nesteidzieties atvērt viņam visas savas kārtis. Klusējiet. Klausieties un vērojiet. Neizdariet steidzamus secinājumus, lai cik ātri jūs nevēlētos iegūt savu personīgo laimi. Ar laiku jūs iemācīsieties starp cilvēkiem redzēt tos, kuriem var uzticēties.
Paplašiniet savu paziņu loku
Lai nebaidītos no attiecībām, nevajag klusēt kā zivij un skatīties uz pasauli caur vējlodziņu. Tas nozīmē, ka vajag maksimāli paplašināt savu kontaktu loku. Ja jūs baidāties no attiecībām – izveidojiet daudzveidīgas attiecības, nevienam neko nesolot. Vienkārši analizējiet cilvēkus, atrodiet tajos interesanto un jauno, atveriet viņus kā failus, grāmatas un filmas. Un saņemiet nevis vilšanos gaidās, bet baudu pasaules sasniegumos.
Negaidiet no attiecībām neko
Pieņemiet cilvēkus tādus, kādi viņi ir šajā brīdī, centieties saprast un uzlabot viņus nekritizējot, bet ar savu pozitīvo piemēru.
Pieņemiet dažādus šīs pasaules cilvēkus
Atcerieties, ka savstarpējā sapratne – tā nav samierināšanās un piekāpšanās, tas nav upuris par labu cita viedoklim, bet mēģinājums saprast cita viedokli un citu kā sevi. Tā ir dziļa tā fakta apzināšanās, ka mēs esam dažādi un mūsu centieni padarīt kādu labāku ir bezjēdzīgi. Mums atliek tikai viens – pieņemt vai nepieņemt kādu ciulvēku. Un censties pašiem kļūt labākiem.
***
Nevajag baidīties no attiecībām, vajag baidīties no to neesamības. Nenovediet sevi līdz tādai vientulības pakāpei, ka jums nav ar ko parunāt. Lai kādas problemātiskas nebūtu mūsu attiecības, tās liecina par mūsu esamību cilvēku pasaulē.