Kāzu tradīcijas

Kāzās ir tik daudz lietu kas notiek - līgavas pūrs, medusmēnesis, līgavas pušķa mešana un tā tālāk. Kāpēc tieši tā tas notiek? No kurienes tas viss radies? Kāpēc šie rituāli ir tik svarīga kāzu sastāvdaļa? Mēģināsim rast šo rituālu izskaidrojumu!

Medusmēnesis
Senos laikos teitoņu pāri precējās pilnmēness laikā, pēc tam trīsdesmit dienas (līdz nākamajam pilnmēnesim) dzēra medalu. Tā radies nosaukums medusmēnesis.

Līgavas pūrs
Kad fraņču līgava devās uz jaunajām mājām pie jaunā vīra, viņa sasēja savu apģērbu un citu niecīgo mantību sainītī un ņēma sev līdzi. Franciski sainīti sauc trousseau. Kad parastais pūrs pārauga to, ko var aiznest mazā sainītī, vārds vairs nebija trāpīgi precīzs, taču tik un tā saglabājās.

Zeltnesis
Kreisās rokas ceturto pirkstu Amerikā uzskata par zeltnesi. Šajā pirkstā nēsā saderināšanās un laulības gredzenu, jo pirms daudziem gadsimtiem domāja, ka šis pirksts savienots tieši ar sirdi. (Ar tradīcijām notiek dažādi: daudzviet, arī Latvijā, laulības gredzenu pieņemts valkāt uz labās rokas zeltneša. Valda uzskats, ka labo roku, dodot zvērestu, ērti uzlikt uz sirds.)

Rīsu mešana
Tradīcija mest rīsus aizsākusies Austrumos . Rīsus, kas simbolizē auglību, meta vai bēra pāri jaunajiem pāriem, lai laulību aplaimotu ar daudziem bērniem.Tas arī simbolizē laimi un labklājību.

Kāzu torte
Kāzu tortes radušās Senajā Romā, kur virs līgavas galvas mēdza pārlauzt klaipu kviešu maizes, simbolizējot cerības uz auglību un piepildītu dzīvi. Viesi apēda drupatas, ko uzskatīja par veiksmes nesējām. Viduslaikos šī tradīcija nonāca līdz Anglijai, kur kāzu viesi uz kāzām nesa mazas tortītes, salika tās kaudzē, virs kuras vēlāk skūpstījās līgava un līgavainis.
Kāzu tortes loma - visa ar to saistītā ceremonija, kā arī tortes bieži oriģinālais izskats ir domāts priecīgu emociju radīšanai gan pašiem jaunlaulātajiem, gan kāzu viesiem. Mūsdienu pārtikas tehnoloģijas ļauj torti izveidot par īstu meistardarbu gan ar dažādu dekoru palīdzību, gan pievienojot tādus fantāzijas elementus kā jaunlaulāto figūriņas u.c.

Laulības gredzens
Doma par laulības gredzenu radusies ļoti senos laikos, kad alu cilvēki mēdza apsiet savītus zāles stiebrus ap savas līgavas plaukstu locītvavām un potītēm, ticot, ka tādējādi neļaus viņas garam pamest ķermeni. Vēlāk zāli nomainīja āda, akmens, metāls, tad - sudrabs un zelts.
Gredzena forma simbolizē mūžību, bezgalīgu laimi un mīlestību jaunlaulāto starpā.
Līgavas apdāvināšana

Leģenda vēsta, ka kāds neapmierināts tēvs nav devis meitai pūru, kad viņa gribējusi apprecēties ar trūcīgu dzirnavnieku. Meitenes draugi sagādājuši nepieciesamo, apberot viņu ar dāvanām.

Līgavas nešana pāri slieksnim
Rituāls radies Itālijā: līgavu nesa pāri slieksnim, jo viņa negribēja (vai izlikās negribam) ieiet jaunlaulāto guļamistabā. Tad uzskatīja, ka dāmai pieklājas šajā brīdī turēties pretī vai vismaz tēlot, ka viņa vilcinās. Cita leģenda vēsta: pāri slieksnim līgavu nes, lai pasargātu viņu no ļauniem gariem.
Viens no variantiem ir tāds, ka agrāk uzskatīja, ka ļoti slikta zīme ir, ja jaunā sieva paklūp, ejot pirmo reizi pāri sava nākamā mājokļa slieksnim. Tāpēc ir radusies tradīcija jaunajam vīram pārnest sievu pāri slieksnim uz rokām.
Tradīcija pirms tam saplēst pie sliekšņa šķīvi ir radusies Vācijā. Tiek uzskatīts, ka lauskas nes laimi jaunajai sievai, dažās valstīs pēc lausku skaita paredz laulībā dzimušo bērnu skaitu.

Vedējtēvs un līgavaiņa pavadoņi
Līgavainis, zogot līgavu, ņēma līdzi vairākus savus draugus, lai tie palīdzētu viņu sagūstīt. Visbiežāk jaunās līgavas nolaupīja no sargājošas ģimenes, kurā parasti bija arī vairāki pieauguši brāļi. Reizēm starp abām pusēm notika kaujas.

Vedējmāte un līgavas māsas
Tās ir sievietes, kas palīdzēja līgavai tikt vaļā no pārāk aizbildnieciskās ģimenes un citiem pielūdzējiem, lai viņu varētu sagūstīt tas līgavainis, kuru viņa pati vēlējās. Kad šie dīvainie paņēmieni, kā savest kopā līgavu un līgavaini, zaudēja popularitāti, goda tituli tomēr saglabājās.

Līgavas atdošana
Agrākos laikos, kad meitu uzskatīja par tēva īpašumu, kāzu rituālā vajadzēja ietvert oficiālu līgavas atdošanas procedūru. Mūsdienās paraža simbolizē, ka vecāki pieņem līgavas pāreju no bērna pieaugušo kārtā, un kalpo par zīmi, ka viņi dod svētību meitas lauylībai ar izvēlēto līgavaini.

Plīvurs
Plīvurs siimbolizēja jaunavīgās līgavas nevainību un kautrumu. Mūsdienāš sabiedrība plīvuru uzskata tikai par romantisku tradīciju. Austrumos un Āzijā plīvurs vietām gan vēl aizvien pilnībā sedz līgavas seju. Pirmo mežģīņu plīvuru esot nēsājusi Denzela Vašingtona auddžumeita, vārdā Nellija Kērtisa, kas apprecējusies ar vienu no viņas adjutantiem.

Prievītes un puķu pušķa mešana
Šī tradīcija aizsākusies 14.gadsimtā Francijā, kur viesiem bijis paradums dzīties pakaļ līgavai, lai norautu viņai zeķu prievīti. Valdījis uzskats, ka līgavai atņemta prievīte nesot laimi. Lai paglābtu sevi, kājas un kleitu, līgava sākusi to noņemt pati un mest nepacietīgajā pūlī. Vēlāk prievīti papildināja puķes. Laimīgo meiteni, kam izdodas noķert puķu pušķi, arī tagad uzskata par nākamo, kura apprecēsies. Vīrieti, kas noķer prievīti, uzskata par nākamo līgavaini.

Līgavas zagšana
Šī tradīcija, iespējams, nāk no viduslaiku Īrijas, kur tā bija viena no plaši izplatītajām reālajām laulību formām līdzās miermīlīgai jaunlaulāto dzimtu norunai. Īriem bija raksturīgi dažādi, vietumis diezgan cietsirdīgi rituāli, kuru galvenā simboliskā jēga bija spēka demonstrācijai un līgavas izcīnīšanai, pārvarot dažādus šķēršļus, vienlaikus tie sevī iemiesoja seno mitoloģiju, simbolizējot gaišo spēku uzvaru pār ļaunumu.

Mičošana
Šis rituāls pie mums tiek piekopts teju vai katrās kāzās, kas vien tiek svinētas plašākā radu un draugu lokā. Rituāls notiek pusnaktī; tradicionāli, dziedot tautasdziesmas, līgava simboliski atvadījās no savas jaunās meitenes dzīves un draudzenēm pirms ieiešanas sievas kārtā, kas tika simbolizēta, uzliekot līgavai galvā precētas sievas aubi. Līdzīgs rituāls jāveic jaunajam vīram. Abiem jaunlaulātajiem tiek piešķirti arī dažādi citi priekšmeti un simboliskas pamācības kopdzīvei laulībā. Tagad gan šis rituāls nereti tiek noturēts arī pēc jau notikušas oficiālās kāzu ceremonijas, tāpēc arī citi elementi tajā var būt mainīti un variēti.

Līgavas māsas
Arī līgavas māsu un tamlīdzīgas tradīcijas nāk no antīkās pasaules; tās paredzēja, piemēram, vismaz desmit līgavas draudzeņu un līgavaiņa draugu piedalīšanos, kas tērpti līdzīgi jaunlaulātajiem - ar mērķi radīt apjukumu ļaunajos garos, kas nāktu kaitēt laulību veiksmīgai norisei.

Līgavas baltā kleita
Tradīcija vilkt baltu kleitu līgavai nāk no pavisam nesena laika un nebūt nesimbolizē līgavas šķīstību, kā daudzi domā. Baltās krāsas simbolisms nāk no Senās Grieķijas kā prieka un labklājības krāsa; tās iedzīvotāji nereti pirms kāzām pat krāsoja baltā krāsā ķermeni. Bet līgavas šķīstību simbolizē plīvurs (tāpēc valda uzskats, ka plīvuru nevajadzētu izmantot, ja sieviete precas vēlreiz). Tradīcija vilkt baltu kleitu nostiprinājusies tikai pirms dažiem gadsimtiem, pēc tam, kad Anglijas karaliene Viktorija tādu uzvilka savās kāzās. Līdz tam laikam līgavas parasti kāzās vilka nacionālos tērpus vai savas krāšņākās drānas, baltā krāsa bija tikai viena no svētku krāsām. Pastāvēja ticējums, ka līgavas kleitas krāsa simbolizē laulāto turpmākās kopdzīves raksturu. Ja sieviete bija tērpusies baltā, tas simbolizēja labu izvēli, ja zilā, sieviete apliecināja, ka būs vienmēr godīga un patiesa; dzeltenā krāsa paredzēja, ka šai sievai vīrs cels grēcīgu neslavu, sarkanā - ka viņa vēlēsies savu nāvi. Laulāties melnā nozīmēja vēlēt laulības saišu saraušanu, pelēkā - aizbraukt tālu no vecāku mājām. Rozā līgavas kleita pareģoja, ka no līgavas novērsīsies liktenis un viņa būs nelaimīga. Precēties zaļā kleitā nozīmēja, ka līgava izdarīs kaut ko amorālu, pretēju sabiedrības normām. Toties saldu dzīvi līgavai garantēja krūšturī ielikts cukura graudiņš.