Ko darīt, ja bērns nevēlas iet uz skolu?

Reizēm bērns vēl psiholoģiski un emocionāli nav gatavs spert šo soli, jo viņa briedums (neskatoties uz viņa bioloģisko vecumu) neatbilst vēlamajam stāvoklim. Lielākoties nevēlēšanās iet uz skolu ir šādos gadījumos:

• Kā jau visi vecāki labi zina, katrs bērns ir ar savām īpatnībām, tieši tādēļ pat vienā ģimenē augušie bērni var savā starpā atšķirties - un tieši šo individuālo sociāli emocionālo atšķirību dēļ kāds jau sešos gados ir gatavs doties uz skolu, bet kāds vēl septiņos tam nav nobriedis.

• Rādītājs, ka bērns būtu gatavs doties uz skolu, nebūt nav tikai viņa zināšanas, t.i., burtu, ciparu zināšana vēl nenozīmē to pašu, ko bērna gatavība skolai. Bērns var būt kognitīvi spējīgs, apmācīts, bet savās emocijās negatavs. Šis bērns vēl gribēs spēlēties, tieksies pie jaunākiem bērniem, vairāk sev pieprasīs vecāku uzmanību, mīlestību, mīļumu, nedrošāks būs konkurencē ar vienaudžiem, kā arī ātrāk nogurs. Savā emocionālajā pasaulē viņš vēl ir jaunāks un tur arī kādu laiku vēl vēlētos palikt, līdz sajutīsies gatavs „atdalīties" zināmā mērā no bezrūpīgās bērnības - un doties uz savu „pirmo darbiņu", t.i., skolu.

• Bērna uzmanības noturīgums, koncentrēšanās spējas, pienākuma apziņa, spēja sekot norādītajām instrukcijām, spēja 40 minūtes sekot kopējam darbam, tas, cik ātri iestājas nogurums un uzmanības izsīkums, lūk, šie ir parametri, kas arī ļaus izvērtēt bērna gatavību skolai. Tā kā, neskatoties uz iepriekšēju sagatavošanos un zināšanu apjomu, lielā mērā bērna sekmes skolā nodrošinās viņa kognitīvā produktivitāte (īstermiņa operatīvā atmiņa, uzmanība, koncentrēšanās spējas), protams, kombinējoties ar viņa emocionālo briedumu.

Parasti bērnudārzos iestāžu psihologiem būtu jāveic topošo skolēnu gatavības skolai novērtējums un šaubu gadījumos konkrētie jautājumi jāpārrunā ar vecākiem. Profesionālis objektīvāk spēs novērtēt bērna stāvokli kopumā, nefokusējoties tikai uz kognitīvajiem vai tikai uz emocionālajiem parametriem.

Viena no manā praksē sastaptajām vecāku kļūdām ir „pieskaņot" bērnu „foršai audzinātājai", t.i., bērnus palaiž skolā tad, kad trāpīsies laba audzinātāja vai lai būtu kopā vienā klasē ar vecāko brāli/māsu u.c. Vecāku izvirzītās prioritātes šajos gadījumos ir kļūdainas.

Ja bērnu interesē tikai rotaļas, ja viņš nav pierunājams veikt mācību darbiņus ilgāk par 10 minūtēm, tad ir pamats apsvērt, kad šo bērnu laist skolā.

Gadījumos, kad ir pienācis īstais vecums, bet bērns psiholoģiski skolai nav gatavs, noteikti ieteiktu konsultāciju pie bērnu psihologa, lai pirmkārt izvērtētu CĒLONI:

- Bioloģisks (neiroloģisks? Bērna attīstības traucējumi? Uzmanības procesu sarežģījumi? Garīgās attīstības traucējumi? Apmācāmības traucējumi?);

- Pedagoģisks (pedagoģiski ielaists? Nesagatavots? Ar bērnu nav strādāts?);

- Psiholoģisks (augstas prasības pret bērnu no vecāku puses un bērns baidās no stingrās, vērtējošās, svešās vides, jo baidās neatbilst vecāku „ekspektācijām"?);

- Emocionāls (nepietiekošs emocionāls briedums; vēlu devies uz bērnudārzu un vēl nav pieradis pie intensīvas saskarsmes ar vienaudžiem? "Mājas bērns"; hiperaprūpēts bērns? Ar nedrošo piesaisti? Tramīgs, bailīgs, nedrošs bērns?).

Kad speciālists būs noteicis īsto CĒLONI, tad arī attiecīgi spēs piedāvāt visatbilstošāko un efektīvāko šo grūtību pārvarēšanas plānu. Piemēram, ja cēlonis būs saistīts ar bērna attīstības traucējumiem, tad psihologs savu palīdzību kombinēs ar, piemēram, Montesori terapeita, fizioterapeita, logopēda darbu un kopīgiem spēkiem mēģinās veikt maksimālu bērna smadzeņu potenciāla stimulāciju, lai dinamikā spētu novērtēt bērna kopējo attīstības līmeni, potences, un līdz ar to rekomendēs, kā atrast vispiemērotāko mācību iestādi laikā, kad bērns tam būs gatavs.

Gadījumā, ja problēma būs emocionāla rakstura, tad visbiežāk cēlonis būs meklējams bērna un vecāku attiecībās, tajā, kāda ir bērna apgūtā piesaiste attiecībā pret apkārtējo pasauli, cik liela vai maza ir viņa uzticēšanās apkārtējai pasaulei, kuru savukārt lielā mērā ir veidojuši viņa vecāki. Šeit visbiežāk ir „jāstrādā" ar mammu, jāmudina mammu palaist to „emocionālo nabassaiti" vaļīgāk un garāku, lai bērns var emocionāli attālināties no mammas vairāk un vairāk. Tieši mammas bažas, trauksme, neuzticēšanās „cietsirdīgajai" skolas videi, pārliekas bailes un nedrošība par savu mazo (it īpaši, ja viņš ir daudz slimojis, slikti adaptējies bērnudārzā, ja mammai vai tētim pašam skola neasociējas ar emocionāli pozitīvu vidi) padara bērnu trauksmainu - mazais intuitīvi jūt visus šos stresus un viņa atbildes reakcija ir nevēlēšanās doties uz turieni, par ko vecāki nejūtas droši.

Jāatceras, ka mazais visbiežāk ir vecāku izdarītā un neizdarītā, sajustā, piedzīvotā, redzētā spogulis un, lai attēlu mainītu, bieži vien ir jāstrādā ar ne jau ar spoguli, bet gan ar to, ko tas atspoguļo, t.i., ar vecākiem. Un šajā kopīgajā darbā „bilde" mainās.

Ir vērts padomāt arī par bērna dienas režīmu, to, vai bērnam ir savi pienākumi, vai viņš zina, kas ir „pienākums", „uzdevums", „kārtība"? Jo šīs ir lietas, bez kurām skolēnam būs grūti, un skolas vide tās gaidīs no mazā. Svarīgi bērnam deleģēt pienākumus, ļaut izvēlēties un arī likt saprast, ka par katru no savām izvēlēm viņš ir atbildīgs, jo, kamēr par visu parūpējas gādīgie vecāki, tikmēr bērns var droši dzīvot laimīgajā un bezrūpīgajā „bērnības zemē", pēc kuras krasi pāriet uz skolas vidi varētu būt grūti. Ieteiktu sākt gatavot bērnu skolai laikus!