Ko ēd Taizemē?

Kukaiņi pārsvarā tiek lietoti cepti, saranča un ūdens vaboles aizvieto čipsus. Atšķirībā no skorpioniem, kurus uzskata par delikatesi, tārpi ir nacionālais ēdiens - tie ir lēti un garšīgi. Vismaz  tā apgalvo vietējie iedzīvotāji!

Visiem likumiem ir izņēmumi. Ar mērci pārlietas skudras necep, tās ēd dzīvas. Ēdājam tikai jābūt veiklam, lai cienasts neaizbēgtu.

Eiropiešu izvēlīgums taizemiešos rada neizpratni. Bet arī Eiropas viesi nepaliks badā. Bez skudrām un tarakāniem var iztikt, samierinoties tikai ar putna gaļu un svaigām jūras veltēm.

No milzīgām, pēc jūras smaržojošām garnelēm gatavo neskaitāmi daudz dažādu ēdienu, no kuriem gardākais ir tradicionālā zupa “jam kung”. Taizemē pret to izturas tāpat kā Ukrainā pret boršcu.

Plaši izplatīta ir ķīniešu dāvana - nūdeles. Tās vāra, marinē, ēd tikai ar dažādām garšvielām un mērcēm. Bet taizemiešu kulinārijas pamatā, protams, ir rīsi.

Apcepti ar zivīm, krabjiem un dārzeņiem - “khao phat”. Ar austeru mērci - “nam man hoj”, garnēta rīsu zupa - “khao tom”. Atšķirībā no Japānas, Ķīnas un Korejas, taizemieši rīsus ēd ar dakšu un karoti, nevis irbulīšiem.

Taizemiešu kulinārijas tradīcijas apvieno neiedomājamas lietas. Piemēram, saldu un piparotu. Uz galda liek visus cienastus uzreiz. Galvenais kritērijs – lai viss izskatītos skaisti un būtu garšīgs.

Ēdieniem noteikti jābūt asiem. Asumu piedod garšvielu izlase no vairākiem desmitiem sastāvdaļu. Eiropieši tās uztver kā piparus. Daudzu ēdienu sastāvdaļa - čili pipars -  ir imigrants, kas pirms vairākiem gadsimtiem ieradies ar portugāļu kuģiem. Svešzemnieks iegaršojies vietējiem iedzīvotājiem, kuriem ass ēdiens ir nevis vienkārši iegriba, bet gan nepieciešamība.

Pipari un citas garšvielas nepieciešamas, lai pasargātu organismu no infekcijām, kuru karstajā klimatā ir ļoti daudz. Taizemiešu ārsti ar pipariem ārstē pat kuņģa čūlu, bet otrā pasaules kara gados ar tiem piededzināja brūces.

Arī desertu dažādība vietējā virtuvē neatpaliek no rīsu ēdieniem. Tautas medicīna uzskata, ka saldumi ir veselīgi sirdij, asinīm un smadzenēm. Un tie ir ieteicami ne tikai veselības uzlabošanai, bet arī labam garastāvoklim.

Desertu un saldumu receptēs ir daudz vietējo augļu, labvēlīgie laika apstākļi ļauj ievākt pat trīs četras ražas gadā. Lielāko daļu no tiem tūristi nemaz nepazīst, bet tas to garšu nepadara sliktāku.

Taizemes floras augļus ne katrs uzdrošinās nogaršot. Piemēram, vietējā delikatese durians ir sātīgs auglis, kas garšo kā salds krēms. Tā īpatnība ir specifiskā puvuma smaka. Pie daudzu viesnīcu un veikalu ieejas ir piekārti uzraksti “Ar durianu neienākt!”, lai neaizbiedētu apmeklētājus.

Spirtoto dzērienu sortiments neizceļas ar daudzveidību. Parasti taizemieši priekšroku dod ūdenim, sulām un tējai. Reizēm viņi dzer alu un ļoti reti vietējo viskiju, kuru dažreiz sajauc ar čūskas asinīm. Iebraukušo tūristu prasības parasti apmierina importētie dzērieni.

Ceļotājam, kurš uzdrošinās pagaršot vietējās delikateses,  ieteicams būt uzmanīgam un nobaudīt tās pārbaudītās vietās, nevis pie nejaušiem ielu tirgotājiem. Lai gan jebkurā gadījumā pastāv risks saķert kādu infekciju.

Vietējā vara jau sen un nesekmīgi mēģina taizemiešus atradināt no tarakānu ēšanas, norādot uz to, ka viņi vainojami daudzu slimību izplatībā. Bet pagaidām šīs pūles ir veltas. Ko lai dara, tradīcijas ir spēcīgākas!