Sarežģītie bērnu jautājumi par dzīvi, mīlestību un nāvi

Vecumā no trim līdz sešiem gadiem bērnus sāk nodarbināt svarīgi cilvēku eksistēšanas jautājumi: jautājumi par dzīvi, mīlestību un nāvi. Paradoksāli, bet izskatās, ka bērni uzdod līdzīgus jautājumus daudz biežāk, nekā mēs, pieaugušie, mūsu ikdienišķajā dzīvē. Saskaroties ar dažādiem notikumiem, kas ir saistīti ar piedzimšanu, mīlas pārdzīvojumiem, slimībām, nāvi, bērns izjūt satraukumu, neatrodot paskaidrojumu tam, kas notiek ar viņu un viņa piederīgajiem. Viņam ir svarīgi zināt, ka vecāki tiks galā ar to un ir spējīgi saprātīgi un vienkārši atbildēt uz jautājumiem, kuri viņu satrauc.

Kad es izaugšu, es apprecēšos ar mammu(tēti)!
Vairums bērnu, vecumā no trīs līdz sešiem gadiem izsaka tamlīdzīgu piedāvājumu vienam no vecākiem. Tāda pārliecība bērnam var rasties edipa dzīvības procesa situācijā. Šajā periodā bērns, kā zināms, izjūt tieksmi uz pretējā dzimuma vecākiem, tajā pat laikā izjūt naidu attiecībā uz sava dzimuma vecākiem, kuru uztver kā sāncensi.
Atbildei te jābūt viennozīmīgai. Izslēdziet jebkuru divdomību: normālai un emocionālai Jūsu bērna attīstībai nepieciešams, lai viņš samierinātos ar reālo lietu būtību. Sakiet viņam, ja Jūs viņu ļoti mīlat, un zinat, ka viņš mīl Jūs, bet precēties ar mammu vai tēti viņš nevar. Tas ir aizliegts visās pasaules valstīs. Nedrīkst precēties ar brāli vai onkuli, māsu vai tanti utt. Bet nav vērts pievērst uzmanību sīkumiem, diez vai Jūsu bērnu ieinteresēs spriedumi par sliktu iedzimtību radinieku laulībās. Paskaidrojiet bērnam, ka viņa mamma un tētis ir no dažādām ģimenēm, kas nav radnieciski saistītas, parādiet vecmāmiņu un vectētiņu fotogrāfijas. Sakiet bērnam, kad viņš būs pieaudzis, viņš arī satiks kādu, ar kuru varēs dibināt ģimeni un audzināt bērnus. Viņam būs liela, praktiski neierobežota izvēle. Diez vai šis optimistiskais secinājums nomierinās Jūsu bērnu, bet Jūs aizskarsiet svarīgu tēmu, par kuru viņš vēlāk varēs padomāt.

Kāpēc man nav „krāniņa”?
Ieraugot kailu puiku, meitene uzreiz ierauga anatomisku atšķirību. Bet, drīzāk viņa brīnīsies ne par to, ka zēniem ir „krāniņš”, bet par to, kāpēc viņai tā nav. Un var uztvert šo ļoti ievērojama ķermeņa daļas neesamību kā nepilnību. Meitenei nepieciešams paskaidrot, ka viņai ir savi dzimumorgāni, savādāk iekārtoti, nekā zēniem un tāpēc tie izskatās citādāk. Paskaidrojiet, ka viņas dzimumorgāni ir ne tik labi redzami, tāpēc ka tie ir «paslēpti». Viņa varēs pārliecināties īstenībā, pieskaroties sev mazgāšanās laikā. Ja tamlīdzīgs «ekskurss» neapmierinās viņas interesi par savu uzbūvi, piedāvājiet viņai aplūkot sevi spogulī.

Kāpēc meitenēm nav „krāniņa”?
Mazie zēni tāpat var uztvert meitenes dzimumorgānus kā zaudējumu vai nepilnību. Jūs varat dot aptuveni tādu pašu atbildi, tāpat kā uz iepriekšējo jautājumu: meitenēm ir savi dzimumorgāni, bet tie izskatās citādāk. Viena no atšķirībām ir tajā, ka tie nav tik pamanāmi.

Kāpēc mēs neesam līdzīgi?
Tā ir iekārtoti cilvēki un dzīvnieki: ir divas dzimtas – vīriešu un sieviešu. Zēni kļūst par vīriešiem, bet meitenes par sievietēm. Tieši starpība starp dzimumiem ļauj viņiem nodarboties ar seksu un radīt bērnus. Pamatā dzimumu atšķirība ir anatomiska rakstura, kad cilvēki kļūst pieauguši, tā attīstās vēl vairāk. Piemēram, vīriešiem uz sejas un ķermeņa parādās apmatojums, sievietēm – krūtis.

Priekš kam vajadzīgs krāniņš vai petenīte?
Uz šo jautājumu var atbildēt vienkārši. Sievietēm, tāpat kā vīriešiem, dzimumorgāni vajadzīgi priekš tā, lai radītu bērnus. Bez tā vēl ir arī otra funkcija: urinēšana.

Divi zēni(vai meitenes) var apprecēties?
Ja Jūsu dēls paziņo, ka grib „precēties” ar savu draugu (vai arī Jūsu meita taisās „iziet pie vīra” ar draudzeni), tas nenozīmē, ka runa ir par homoseksualitāti. Visdrīzāk, lēmums apprecēties radās no dziļas, draudzīgas pieķeršanās. Bet precēšanās bērniem var nozīmēt iespēju būt nešķiramiem. Paskaidrojiet bērnam, ka draugi nevar precēties, un ka draudzīgas attiecības ir ne mazāk stiprākas.

Kas tas ir „nodarboties ar mīlestību”?
Daudziem mūsdienu bērniem zināms teiciens „nodarboties ar mīlestību”, kuru nomainīja daudz vecmodīgāki. Vārdu sakot, lai arī kādu teicienu bērns nelietotu, daudz vairāk viņu interesē dzimumdzīves jautājumi, bet ne bērnu ieņemšana. Pastāstiet bērnam, ka „nodarboties ar mīlestību”, kā redzams no pašas frāzes, nozīmē to, ar ko nodarbojas divi viens otru mīloši cilvēki. Kad cilvēki ir iemīlējušies, viņi izjūt vēlmi pēc iespējas biežāk pieskarties viens otram, apskauties un skūpstīties. „Nodarbojoties ar mīlestību”, viņi dod priekšroku būt kailiem, tāpēc ka tā viņi var sniegt daudz vairāk baudas viens otram. Slavena psihoanalītiķe Fransuāza Dalto atrada veiksmīgu formulējumu: viņa paskaidroja bērniem, ka priekš tā, lai rastos gaisma, vajag ielikt kontaktdakšu ligzdā. „Nodarboties ar mīlestību – tas ir tas pats, un tas nes daudz siltuma un gaismas tiem, kas ar to nodarbojas”.

Vai jūs nodarbojaties ar mīlestību?
Bērniem bieži vien ir grūti gūt priekšstatu, ka viņu vecākiem ir seksuālas attiecības. Neizvairieties no atbildes, pasakiet bērnam, ka jūs ar to nodarbojaties, tāpēc, ka mīlat viens otru. Tieši tā jūs viņu ieņēmāt, tāpat kā visur citur pasaulē vecāki ieņem savus bērnus. Kaut arī bērni rodas no „nodarbošanās ar mīlestību”, tas ne vienmēr tā notiek! Pirmām kārtām ar mīlestību nodarbojas, lai sniegtu un gūtu baudu.

Vai es arī drīkstu?
Jā, bet ne tagad. Bērni nevar to darīt. Bet, kad tu izaugsi tu satiksi kādu, pret kuru tu izjutīsi maigas jūtas, jūs gribēsiet būt kopā, un tad tu varēsi nodarboties ar mīlestību.
Noteikti pasvītrojiet, ka abiem cilvēkiem jābūt gataviem tuvībai. Ne viens cilvēks nav tiesīgs piespiest otru uz seksu, īpaši ja runa iet par pieaugušo un bērnu. Ikviens bērns zina, ka piespiešana ir neapvienojama ar baudu. Ļaujiet bērnam saprast, ka viņš var un viņam pat vajag stāties pretī jebkuram pieaugušo mēģinājumam piespiest viņu uz tuvību. Runājot par to labāk apieties bez liekiem sīkumiem un iebiedēšanas, bet svarīgi pasvītrot, ka viņam obligāti Jums jāizstāsta, ja kāds centīsies piespiest viņu uz kaut kādām darbībām. Bērnam ir stingri jāatceras, ka viņš var atteikties no visa, kas viņam ir nepatīkams.

Skūpstīties nav pretīgi?
Nē, iemīlējušies cilvēki skūpstās tāpēc, ka tā grib, tas sniedz viņiem baudu. Tā viņi izrāda savas jūtas, savu maigumu. Vecāki un bērni arī skūpsta viens otru, tā izrādot savu pieķeršanos un mīlestību, bet viņi to dara savādāk, daudz atturīgāk.

Kāpēc es nedrīkstu ar jums gulēt?
Tāpēc ka guļamistaba ir istaba, kas paredzēta vecākiem. Paskaidrojiet bērnam, ka dienā jūs ar lielāko prieku pavadiet ar viņu laiku. Bet pēc tam, kad viņš ir aizgājis gulēt, jums vajag pabūt vieniem. Protams, tāda atbilde neiepriecinās jūsu mazuli. Un tas, ka jūs bez viņa labi pavadāt laiku, nenomierinās viņu, bet drīzāk aizkaitinās. Taču viņam nāksies samierināties ar tādu lietas būtību, tas ir viens no augšanas etapiem, un tas ir jāiziet. Izskaidrosiet bērnam, ka katram cilvēkam svarīgi prast pavadīt kādu laiku vientulībā un ka tas reiz pārstās viņu apbēdināt. Centieties neļaut bērnam bez vajadzības pārkāpt jūsu vienošanos: viņam ir jāiemācās atlaist jūs.

Ko jūs dariet savā istabā?
Jūs apskaujaties, sarunājaties, dalāties viens otram par kaut kādām svarīgām lietām. Ja jūsu lolojums jau zin, ko nozīmē apzīmējums „nodarboties ar mīlestību”, jūs varat viņam pateikt, ka nodarbojaties ar to, kad paliekat divatā. Iespējams, bērns uzskatīs, ka tas ir netaisnīgi, ka kaut kādu dzīves daļu vecākiem nav ar viņu attiecības. Bet varbūt viņu nedaudz mierinās doma, ka atnāks arī viņa reize izlikt laukā bērnus no guļamistabas! Kaut kad viņš pats būs pieaudzis un gribēs laiku pavadīt ar iemīļoto cilvēku, kamēr bērni guļ.

Kur es biju līdz tam brīdim, kad atrados tavā vēderā?
Labs jautājums! Grūti paskaidrot bērnam to, ko pat pieaugušais ne visai labi iedomājas: viņš nebija nekas. Viņš neeksistēja.
Izstāstiet mazulim, ka līdz viņa piedzimšanai viņš bija maza daļiņa no tēta un mammas. Kad vecāki izlēma, ka vēlas bērniņu, viņu ķermeņa daļiņas satikās viena ar otru un apvienojās.

Kā es iznācu no vēderiņa?
Bērnam būs vieglāk saprast, ja, stāstot par to, kā rodas bērni, jūs viņam parādīsiet atbilstošus zīmējumus. Ir daudz grāmatu par šo tēmu, tās ir labi ilustrētas un paredzētas speciāli pašiem mazākajiem.
Pievērsīsiet viņa uzmanību tam, ka daba ir saprātīgi visu paredzējusi. No tā laika, kad uz zemes parādījās cilvēki, viņi visi piedzima vienā un tajā pašā veidā, un tā būs vienmēr. Nav vērts stāstīt neticamus un briesmīgus stāstus par dzemdībām (piemēram, «vēderu sagriež, kā pelēkajam vilkam no « Sarkangalvītes»). Bērnu ne pārāk interesē, «kā vispār notiek»: viņš grib zināt, kā parādījās pasaulē tieši viņš.
Pastāstiet viņam kā viņš īstenībā nāca pasaulē.
Kā viņš steidzās izkļūt ārā, vai pretēji, nekur nesteidzās. Kā viņš pirmo reizi iekliedzās, kāds viņš bija mazs un cik brīnišķīgs. Kā jūs pirmo reizi paņēmāt viņu uz rokām un pielikāt pie krūts. Cik jūs bijāt laimīgi – gan jūs, gan tētis.

Atsijājiet informāciju! Ja jūs uzfilmējāt dzemdību video, tad vēl par agru rādīt viņam šo filmu! Dabiskās dzemdību scēnas tikai sabiedēs mazuli. Vēlāk viņš pats izvēlēsies piemērotu brīdi, lai salīdzinātu savus priekšstatus ar realitāti. Bet pagaidām pietiek ar skaistām fotogrāfijām, uz kurām redzams, cik daudz prieka viņa piedzimšana atnesa vecākiem – bērnam to ir svarīgi zināt.

Kad es izaugšu, vai es arī būšu mamma (vai tētis)?
Jā, ja gribēsi. Paskaidrojiet bērnam, ka viņa organismā jau ir viss nepieciešamais tam, lai vēlāk kļūtu par tēti vai mammu. Tāpēc viņš varēs ieņemt bērnus kopā ar kādu, kas gribēs to tāpat kā viņš. Viņš pats izlems, vai grib bērnu – kā savulaik to izlēmāt jūs.

Vai es arī kādreiz palikšu vecs?
Jā, tāpat kā visi cilvēki. Mēs augam, paliekam pieauguši un novecojam. Katrs iziet cauri visiem dzīves posmiem. Vienā jaukā dienā mums ir tikpat, cik mūsu vecākiem, pēc tam tik, cik bija vecmammai un vectēvam. Bet tas notiek pakāpeniski: bērnība, jaunība, briedums un vecums nomaina viens otru un neizlaiž nevienu posmu.
Ja viņš vaicās jums par to, kas būs pēc vecuma, nebaidieties viņam teikt, ka pēc dzīves cikla beigšanās cilvēks mirst, un viņš arī nomirs. Iespējams, ka tieši to jūsu bērns grib uzzināt.

Vai veci cilvēki vienmēr slimo?
Daži veci cilvēki ir lieliskā formā, bet citi pakāpeniski atslābst. Tas ir atkarīgs no daudzām lietām. Iespējams, ka jūsu lolojumam radīsies savas versija tam, kāpēc vieni ir modri gan miesā, gan dvēselē, bet citi – ne visai. Protams, ka „mehānisms” ar laiku nonēsājas. Bet pat pieklājīgā vecumā var mīlēt dzīvi un baudīt to. Uzdodot tamlīdzīgus jautājumus, bērns mēģina iztēloties, kādi būs viņa vecāki, kad novecos, bet iespējams, aizdomājas arī par savas dzīves „rietu”..

Kas tas ir „nomirt”?
Vairumam vecāku ir smagi par to runāt ar saviem bērniem. Mēs labāk dotu priekšroku, lai bērns, pēc iespējas vēlāk aizdomātos par dzīves beigām. Bet priekš bērna tas ir pilnīgi dabiski interesēties par tik svarīgām lietām, par kā esamību viņš agrāk nemaz nenojauta. Daži bērni šo jautājumu uzdod, ja nomiris kāds no tuviniekiem. Daži tādā veidā izrāda savu uztraukumu par saviem vecākiem. Visi bērni cer uz to, ka vecāki vienmēr būs blakus. Turklāt, katrs bērns jau nedaudz ir iepazinies ar nāvi: sabraukta vabole uz ceļa, krītošās lapas. Pamazām viņš sāk redzēt līdzību starp vīšanu dabā un cilvēka novecošanu.
Ja jūs skaidri un mierīgi teiksiet, ka nāve ir neizbēgama, bērnam būs mierīgāk ar to samierināties. Pretēji, ja jūs centīsities izvairīties no šīs tēmas, viņš, visdrīzāk, sāks uztraukties. Cilvēki mirst, kad viņu dzīve beidzas. Viņa dzīve tikko sākusies. Labāk izvairīties no aplinkus paskaidrojumiem, ka nomirt – tas ir „aizmigt mūžīgā miegā”. Tāds formulējums var satraukt bērnu un liegt viņam nakts miegu. Kā var aizmigt, ja var arī nepamosties!

Kad nomirst, vai tas ir uz mūžu?
Mazuļi ir gatavi ticēt tam, ka nomiris cilvēks var atdzīvoties. Viņi nebrīnās, kad brīnumainā kārtā atdzimst multfilmas galvenais varonis. Un viņi paši simtām reižu „nogalināja” viens otru, spēlējot „kariņus”, bet pēc tam atkal piecēlās kājās.
Reālajā dzīvē nāve ir neatgriezeniska, mēs vairāk neredzēsim cilvēku, kurš no mums aizgāja. Tagad šis cilvēks dzīvos tikai mūsu atmiņās, mūsu sirdī.

Jūs nomirsiet agrāk par mani?
Protams, ka jūsu bērns baidās jūs zaudēt, jūsu mīlestību, viņam grūti iedomāties, ka kaut kad viņš varēs iztikt bez jums. Jums nāksies viņam to pateikt, ka visdrīzāk tā arī būs, un tas ir normāli: daudz vecāki cilvēki mirst ātrāk nekā jaunie. Un jūs taču esat vecāks par viņu, jo esat viņa vecāki. Bet tas notiks vēl ne tik drīz! Jūs vēl neesat sasnieguši savas dzīves beigas, un cerat pavadīt vēl daudz priecīgas dienas, mēnešus un gadus viņa sabiedrībā.

Kas notiek ar cilvēku pēc nāves? Parasti šis metafiziskais jautājums rodas pēc visiem pārējiem. Bērns ir izveidojis sev priekšstatu par cilvēka dzīves ciklu, un tagad ir interese par jautājumu, uz kuru mēs nevaram dot „zinātnisku” atbildi.
Paskaidrojiet starpību starp miesu un dvēseli. Par to, kas notiek ar miesu, jāizstāsta tieši: viņu aprok zemē vai sadedzina(cilvēks pats izlemj, kā viņu apglabās).
Kas attiecas uz dvēseli, labāk, lai jūsu izskaidrojumi būtu saistīti ar ticējumiem, pie kuriem pieturas jūsu ģimenē. Kad bērns izaugs, viņš varēs saformēt personīgos uzskatus par aizkapa dzīvi vai tās neesamību. Bet pagaidām viņam ir svarīgi zināt, ka jums par to ir kaut kāds priekšstats un esat gatavi ar viņu padalīties.
Bez tam, uzsveriet, ka lai vai kas nebūtu, pēc nāves cilvēks dzīvo atmiņās un cilvēku sirdī, kuri viņu atceras.

Neliela anatomijas stunda
Ja jūsu paskaidrojumi nav apmierinājuši bērna ziņkārību, kas skar cilvēka uzbūvi un dzimumorgānu lomu, jūs varat parādīt viņam bildes no bērnu specializētās enciklopēdijas. Zēns varēs redzēt, ka vīriešu dzimumorgānos atrodas kanāls, kas noslēdzas ar caurumiņu. Caur to viņš čurā, bet vēlāk pa to laukā nāks sēkla, kas kalpos mazuļa ieņemšanai. Jūs pat varat viņam pateikt, ka tas tiek saražots oliņās. Meitene uzzinās par to, ka viņai ir divas mazas spraudziņas: viena, lai čurātu, bet otra saistīta ar bērnu dzimšanu.

Ģimenē ir smaga slimība
Jebkuram cilvēkam, neatkarīgi no viņa vecuma, grūtāk par visu ir pārdzīvot notikumu, paliekot neziņā. Parasti, vecāki pasargā savus bērnus no negatīvas informācijas, esot pārliecināti, ka tie nepamana bēdīgās pārmaiņas. Bērns jūt uztraukumu, paliekot «atstumts” no notiekošā ģimenē. Viņš nesaņem iespēju adaptēties smagās situācijās, pieņemt tās, mobilizēt visas savas spējas, lai būtu gatavs pārciest pārbaudījumu. Ja kāds no ģimenes locekļiem ir smagi slims, nepieciešams mazuli sagatavot iespējamam fatālam iznākumam. Pateikt viņam, ka nekādi nesanāk pieveikt slimību. Mieriniet viņu, sakot, ka, neskatoties uz sāpēm, viņam izdosies to pienācīgi sagaidīt.

Palīdzēt viņam pārdzīvot bēdas
Jūs nevarēsiet noslēpt no bērna tuvinieka nāvi, pat ja viņš uzreiz neievēros viņa prombūtni, viņš noteikti sajutīs jūsu stāvokli. Redzot jūs satrauktu, viņš var padomāt, ka tieši viņš ir jūsu skumju cēlonis. Labāk uzreiz pateikt mazulim par to, kas noticis, un ja viņš jautās, tad tikai par nāves cēloni. Iespējams, ka bērna reakcija jums liksies „pavēsa”. Tā nav neiejūtība, viņam grūti izprast notikuma realitāti. Pie tam mazam bērnam vēl nav pieredze „sērošanā”, viņš nezin, kā izpaužas sēras. Un ja jūs viņa klātbūtnē cenšaties būt atturīgi, neizrādiet asaras, viņš uzskatīs, ka bēdas tā ir pieņemts izrādīt. Neslēpiet savas skumjas, lai bērns varētu skumt kopā ar jums. Vientulībā viņam būs daudz smagāk pārciest tuvinieka aiziešanu. Neuzlieciet tabu šai tēmai, tieši otrādi, runājiet par viņu, atcerieties viņu kopā – tas palīdzēs mazulim pieņemt tuvinieka nāvi.