Tikko kā stāvoklī. Par gaidību paranoju

Cik reižu jau domāju, ka viss ir izdevies. Meklēju sevī grūtniecības priekšvēstnešus. O, te krūtis palikušas sāpīgākas – ir! Un sagribas kaut ko skābētu – tiešām ir! Jā, un mēnešreizes nesakas jau minūtes 15... Bet pēc tam tomēr izrādās, ka nav. Ir žēl un jūtos vīlusies. Tad atkal viss no gala. Gaidīt kārtējo apaugļošanos un izniekot kārtējo grūtniecības testu kļuvis gandrīz par paradumu.

Labi, ja viss notiek tieši tad, kad tu to gribi. Karote parādās pusdienās, bet plānotā grūtniecība parādās tieši pēc grafika. Cik būtu jauki, teiksim, ja grūtniecība iestātos vasaras beigās vai rudens sākumā, lai pārlaistu pašu grūtāko periodu, palielinoties svaram, ziemā – lai nemocītos karstumā, bet dzemdēt pavasarī – kad jau ir silts. Bet vasarā atgūt iepriekšējo formu, lai rudenī jau izskatītos pēc cilvēka. Tādā režīmā, piemēram, būtu ērti dzemdēt šovbiznesa zvaigznēm: ziemā ierakstīt jaunu albumu, jo vasarā tik un tā „atsaluma” periods. Bet, lūk, rudenī, jau startēt ar jaunām dziesmām un jaunu, pēc grūtniecības uzlabotu seju.

Tas derēs, ja jūs ļoti gribat sasmīdināt Dievu. Tajā nozīmē, ka jūs gribat izplānot savu dzīvi līdz pēdējām punktam. Noticiet, es tam pati esmu gājusi cauri. Manu plānu sarakstā grūtniecība bija kaut kur starp karjeru un iemīļoto boulingu. Ar pirmo kaut kā vajadzēja lavierēt un izvēlēties pareizo laiku, bet no otra ļoti negribējās šķirties. Muļķības, protams. Bet tad man šķita, ka grūtniecība – tās ir mini bēres. Kaut arī uz noteiktu laiku. Ja nu pēkšņi kādi sarežģījumi un visus deviņus mēnešus vajadzēs gulēt nekustīgi? Tad vispār var izkrist no dzīves!

Nu, nezinu, varbūt Dievs izlēmis, ka tāda veida spriedelējumi raksturo tikai nepieaugušu personību, kurai vēl par agru radīt bērnu, vai ir vēl kādi citi iemesli, bet ar plānošanu man nekas nesanāca. Laiks gāja, bet divu vēstījošo strīpiņu grūtniecības testā nebija. Grūtniecības gaidīšana kādā brīdī kļuva par manas dzīves jēgu un bezgalīgu iemeslu pārdzīvojumiem. Es jau biju gatava izmest boulingu no savas dzīves uz visiem laikiem, aizmirst par sevi un darbu, lai tikai…

Ziniet, saka, ja kaut ko ļoti gribat, bet nesaņemat, tad kādā brīdī tas jau vairs nav vajadzīgs. Vai tu izdedz? Taisnība, situācijā par vēlamo bērnu, tas vairāk līdzinās izmisumam. It kā viss ir normā, bet tad kāpēc neizdodas? Un ko tādā situācijā saka ārsti? Ļoti vienkārši – iesaka pārstāt gaidīt. Tikai kā to izdarīt? Atdot smadzenes glabāšanā? Vai radīt sev veselu gūzmu problēmu, kuras vajag nemitīgi risināt, lai nepaliktu laiks domām un pārdzīvojumiem par bērna ieņemšanu? Bet kā, ja pēc katra sakara tu jau domās jūti, ka esi „mazliet grūta”. Ja visas pazīmes jau redzamas sejā, bet radušās ne jau, pateicoties jaunajam, vēlamajam stāvoklim, bet tikai no maniakālas gaidīšanas. Tādā situācijā atbrīvoties un aizmirst ir praktiski neiespējami. Ja kāds atklātu noslēpumu, tad tādu cilvēku droši var rakstīt Ginesa rekordu grāmatā tajā sadaļā, kas domāta ģēnijiem.

Personīgi es šajā situācijā redzu vienu izeju: vajag aizmirst ne tikai par esošo problēmu, cik vispār atteikties no mērķtiecīgas darbības. Aizbraukt atvaļinājumā uz kādu romantisku vietu (labs padoms krīzes laikā, vai ne?), pavadīt laiku kopā. Vienkārši ieslēgties dzīvoklī uz nedēļu! Atslēgties no visas pasaules un mīlēt vienam otru kā kāzu ceļojumā. Nu, protams, klusībā cerēt. Bet tikai klusībā.

Lai cik dīvaini, tomēr ir viens ļoti sarežģīts paņēmiens, kā mēģināt sevi piespiest nedomāt, novirzīt domas uz citu pusi. Vajag atgūt prieku par seksu. Vajag no jauna iemācīties gūt apmierinājumu no procesa, bet negaidīt noslēgumu, lai jau kuro reizi ar kājām atveidotu slaidu bērziņu. Ticiet, bērni sākas arī bez bērziņiem. Bet pēc tam pēkšņi pienāks tā diena, kad visas grūtniecības pazīmes būs sejā, pat bail būs tam noticēt. Lai no jauna nevajadzētu vilties. Bet jūs tikai noslēpumaini smaidīsiet un baidīsieties pazaudēt šīs jaunās izjūtas. Vēlāk pie jums kafejnīcā pēkšņi pienāks divus gadus veca meitenīte, apņems jūsu ceļus un iesmiesies. Viņa izvēlēsies tieši jūs no visiem šī pagalma restorāna apmeklētājiem. Kāpēc tā? Pēc tam jūs nopirksiet testu un gaidīsiet rezultātu, stāvot pie loga, un pēkšni droši zināsiet, ka testu var arī nepārbaudīt. Viss jau tāpat ir skaidrs. Tas ir noticis! Tā bija man. Varbūt jums viss būs mazliet citādāk, bet vai tam kāda nozīme? Tagad laiks ieklausīties savā organismā, vairāk laika pavadīt svaigā gaisā, pareizi ēst un just tikai pozitīvas emocijas. Jo jūs taču esat stāvoklī! Ne mazliet, bet pa īstam. Un vienas gaidas nomainīs citas.