Vai man ir tiesības uz mīlestību?

Bērnībā, es vienmēr ticēju, ka katram cilvēkam ir sava otrā pusīte, un, ja atradīsi to, tad dzīvosi laimīgi līdz mūža galam. Bet, viss nemaz nav tik vienkārši, vai nu līdzīgo pusīšu daudz, vai ar laiku mēs mainām formu, dažkārt arī saturu, un laime pēkšņi kļūst par apgrūtinājumu vai pat mokām.
Es vienmēr ātri iemīlos, bet tad, kad satiku viņu – uzreiz sapratu – tā ir mana otrā pusīte. Pareizāk, ne jau uzreiz sapratu, pakāpeniski iepazinu viņu un kādā brīdī sapratu – tas ir viņš, ar ko kopā vēlos nodzīvot savu atlikušo dzīvi un citu man nevajag – ne labāku, ne sliktāku, tieši viņu.
Viss noritēja ne tik vienkārši: manai mīlestībai nebija atbildes, turklāt viņam bija draudzene, jā, arī draugi man teica, ka viņš manī neredz sievieti...
Daudz asaru toreiz nobirdināju, bet atteikties no viņa nepietika gribasspēka, un pēc diviem gadiem, vai nu ūdens un akmens irst, vai no tiesas viņš mani iemīlēja... Mēs apprecējāmies un laimīgi nodzīvojām gadus 5-6... Pēc tam piedzima bērns, un viss mainījās. Es pārstāju būt cilvēks viņa acīs, pārstāju būt sieviete, bet paliku par „viņa bērna” neatņemamu sastāvdaļu. Aukli, piedevu, kurai nav pašai savas dzīves, interešu, visai manai dzīvei, pēc viņa domām, vajadzēja griezties ap VIŅA DĒLU.
Varbūt es visu pārspīlēju, varbūt pati pie visa esmu vainīga, varbūt tā ir pēcdzemdību depresija, vai arī es pati izmainījos: izaugu, pieaugu, paliku gudrāka, vai tieši pretēji, paliku stulbāka... Jebkurā gadījumā – es sāku apzināties, ka vairs nemīlu viņu. Pirmajā reizē, kad es to apzinājos, mani pārņēma šausmas. Kā gan tas var būt? Tā taču bija patiesa mīlestība? Es tik ilgi viņu gaidīju! Tik ļoti cietu viņa dēļ! Vai tiešām es viņu pazaudēju, nenosargāju?
Ar laiku es sapratu, ka neko vairs nav iespējams atgūt, mīlestības vairs nebija... Es centos pārliecināt sevi, ka spēšu izdzīvot arī bez mīlestības, centos sublimēties darbā un manā brīnišķīgajā mašīnā! Es cerēju, ka mātišķās izjūtas man aizstās vīrieša maiguma, rūpju un glāstu trūkumu. Bet nē, vismaz manā gadījumā mīlestība pret dēlu nespēja aizstāt mīlestības pret vīrieti trūkumu.
Es sāku zaudēt cerības, saprotot, ka laikam atlikušo dzīvi man nāksies pavadīt bez vīrieša mīlestības. Draugi ieteica iegādāties mīļāko, bet es nevarēju, kaut arī sapratu, ka iespējams, tas ir vienīgais saprātīgais kompromiss manā situācijā. Un pēkšņi uzradās VIŅŠ... Es pazinu viņu jau sen, un viņš man vienmēr patika. Viņam piemita viss, par ko vien sieviete var sapņot: gudrs, spēcīgs, rūpīgs... Un viņa acis! Viņa acis vienmēr mirdzēja, tajās bija uguntiņas, tās kvēloja kā divas melnas ogles. Bet laikam mīlestība pret vīru man neļāva kaut reizi paskatīties uz citu vīriešu pusi. Tagad robežu nebija. Un es pazaudēju galvu. Jau pusgadu viņš aizņem visu manu sirdi un visas manas domas un, dzīvojot katru jauno dienu, es ar nepacietību gaidu nakti, lai, aizverot acis, atkal ieraudzītu viņu...
Es atkal iemīlējos, kā pirms 10 gadiem... Starpība ir tikai tā, ka man tagad ir 30 gadu, vīrs un bērns, bet viņam 40, un arī viņam ir bērni un sieva grūtniece. Tātad man nav ne mazāko iespēju, jo man nav nekādu tiesību viņam pat ieminēties par savām izjūtām. Turklāt es stipri šaubos, vai šīs izjūtas viņu iepriecinātu, drīzāk nomāktu. Bet arī atteikties es no viņa nevaru, nepietiek spēka. Vai tomēr vajadzētu? Vajadzētu uzlikt sev krustu, veltīt visu savu dzīvi bērnam, kuru, protams, es mīlu vairāk par visu pasaulē...
Kas gan tad notiks ar mani? 30 gados mana dzīve ir beigusies? Bet es tik ļoti gribu mīlēt un būt mīlēta!

Kad Konstitūcija negarantē tiesības.

Ir sievietes – un viņu ir daudz vairāk, nekā domājam, - kuras vispār nezina, kas ir mīlestība. Nu, nevajag. Tādā pašā līmenī, starp citu, tas attiecas arī uz vīriešiem, bet viņiem tādos gadījumos mīlestību aizstāj dzimumdzīve. Dažkārt – pret vienu vienīgo sievieti, turklāt paša sievu. Dažkārt – pret visām pēc kārtas. Bet par vīriešiem ir cits stāsts, varbūt kādu citu reizi.
Bet, lūk, sievietēm nav viegli. Kad aiziet romantiskā iemīlēšanās stadija, kad bērni un ikdienas rūpes liek aizmirst par fizisko tieksmi pret vīrieti, kad vecuma maģija («man jau trīsdesmit!», «man jau četrdesmit!» «man jau…») darbojas spēcīgāk, nekā citi veselā saprāta secinājumi, sākas kaut kādas hipotētiskas laimes meklēšana.
Kāpēc hipotētiskas? Tāpēc, ka mīlēt var ne tikai vienu reizi dzīvē, pat ne divas vai trīs, turklāt katra mīlestība būs īstā un patiesā. Mēs par nožēlu esam izauguši ar romāniem, kur īstā un patiesā mīlestība atnāk tikai vienreiz dzīvē, bet viss pārējais tiek traktēts kā jaunības kļūda vai vientulības lamatas. Lai cik omulīgs nebūtu ģimenes pavards, lai arī kādas cerīgas attiecības neizveidotos ar partneri, gribas kaut ko vairāk: romantiskāku, augstāku, lai aizķer dvēseli. Pat bērni nevar novērst šo tieksmi mīlēt un būt mīlētai. Padoms „iegādāties mīļāko” te nestrādā, jo nevajag jau vīrieti gultai, bet princi baltā zirgā. Skaisto Princi, sārtās buras un tā tālāk.
Bet par nožēlu, jo vecākas kļūstam, jo mazāk iespēju iegūt „patiesās mīlestības” vēlamos atribūtus. Kaut gan sapņot par to nav liegts jebkurā vecumā. Turklāt katram ir savs „romantikas limits”. Daži atrodas paaugstinātas mīlestības izjūtās līdz pat pensijai, turklāt mīlestības objekts var mainīties, bet sieviete var palikt kā uzticīga sieva un priekšzīmīga māte. Es zinu tādu dāmu, kura tikai pēc 50 gadiem apzinājās, ka nemīlēt – tas ir tik skaisti un mierīgi, ka viņa visu dzīvi ir degusi ugunīs pusizdomātā kaislē, dažkārt nogurusi, bet tagad brīva no savām romantiskajām aizraušanām.
Bet es pazīstu kādu citu dāmu, kura, apzinoties, ka vairs neinteresē vīriešiem kā sieviete, jo vecums gana liels, seja un augums cietuši no neizbēgamām pārmaiņām,… nomira. Viņa neizdarīja pašnāvību, vienkārši izlēma, ka vairs nav jēgas dzīvot. Un aizgāja no dzīves kā aiziet no kinoteātra, ja filma nav gana interesanta. Mēdz būt arī tā.
Tā kā jautājums ir par to, vai sievietei ir tiesības uz mīlestību pēc laulībām un bērna laišanas pasaulē, katrs pats izlemj. Tiesības mīlēt ir katram, lieta tikai tāda, kā šīs tiesības izmantot. Rakstīt dzeju, sapņot un censties būt skaistai un pievilcīgai kādam, kas par to pat nenojauš – viena klints puse. Nežēlīga tiltu sadedzināšana aiz sevis, uzreiz vairāku ģimeņu izjaukšana, cenšoties iegūt jaunu laimi ar jaunu mīlestību – otra puse. Katram pašam jāizdara izvēle.
Piebildīšu, ka mīlestībai pašai par sevi nav tiesību, nav pienākumu, nav robežu, nav morāli ētisku normu. Tā ir stihiska nelaime un pret to jāattiecas atbilstoši, atceroties, ka neviena bura nelīdzinās cita citai, un ja vienā vētrā viss beidzās ar mazu izbīli, tad nākamajā varam zaudēt kādu.
Jā, mums ir tiesības uz mīlestību. Tikai vēl ir nepieciešama galva uz pleciem, lai mācētu šīs tiesības izmantot. Vai … atteikties no tām.
Labojiet mani, ja es kļūdos.