Valentīndiena

Ik februāri gandrīz visi mīlētāji dāvina viens otram saldumus, ziedus, dāvanas Svētā Valentīna vārdā. Lai arī, kas bija šis svētais, kāpēc mēs svinam šos svētkus? Kā tos svin citās valstīs?

Pakāpeniski Valentīndienai parādījās savas tradīcijas, dažas no tām saglabājušās līdz mūsdienām. Un katrā valstī tās ir dažādas.
Visās valstīs šajā dienā bija ļoti populāri rīkot kāzas un laulāties. Daži apgalvo, ka šajā dienā sieviete var pieiet klāt iemīļotajam vīrietim un laipni palūgt viņu apprecēt. Ja viņš nav gatavs tik atbildīgam solim, tad viņam jāpateicas par šo godu un jāuzdāvina sievietei zīda kleitu, bet sev - zīda aukliņš ar uzkarināto sirsniņu.
Dažās valstīs neprecētām sievietēm iemīļotie dāvināja drēbes. Ja sieviete pieņēma dāvanu, tad tas nozīmēja, ka viņa piekrīt šo cilvēku precēt.
Ir ticējums, ka pirmajam vīrietim, kuru sieviete satiek 14. februārī, ir jākļūst par viņas Valentīnu neatkarībā no tā, grib viņš to vai negrib
Daži cilvēki ticēja, ka, ja Valentīndienā sieviete ierauga sarkanrīklīti, viņa aprecēs jūrnieku, ja zvirbuli – nabadzīgo un būs ar viņu laimīga, ja ķivuli - miljonāru.

Francūžiem Valentīndienā ir pieņemts dāvināt dārglietas. Un vēl galantie francūži pirmie ieveda «Valentīniņus», kā mīlestības vēstules, pantiņus.

Bezrūpīgie itālieši svin Valentīndienu pavisam citādāk. Viņi uzskata par savu pienākumu dāvināt mīļotai sievietei dāvanas, īpaši saldumus. Itālijā šī diena tā arī saucās — «saldā diena».

Konservatīvie vācieši uzskata Valentīnu par psihiski slimo cilvēku aizbildni un šajā dienā izrotā psihiatriskās slimnīcas ar sarkanām lentēm, bet baznīcās rīko speciālus dievkalpojumus.