Viengadīga bērna ēdināšana

Viņš kļūst izvēlīgs

Viena gada vecumā bērns sāk citādāk attiekties pret ēdienu. Viņš kļūst izvēlīgāks un mazāk izsalcis. Un tas nav brīnums. Ja viņš turpinātu ēst tikpat daudz, kā agrāk, un tikpat pieņemtos svarā, tad viņš izaugtu ziloņa lielumā. Tagad bērnam ir laiks uzmanīgi izpētīt savu ēdienkarti un izlemt, kas viņam patīk, bet kas ne. Vai jūs atceraties, kā viņš uzvedās pie galda 8 mēnešos? Tad viņam likās, ka viņš mirst no izsalkuma pirms katras ēdienreizes. Viņš knapi varēja sagaidīt, kad viņam uzsies lacīti, un pēc tam sniedzās ar muti pie katras karotes. Viņam bija vienalga, ko viņš ēda. Viņš bija pārāk izsalcis, lai izvēlētos.

Ir arī citi iemesli bērna izvēlē. Viņš sāk sevi apzināties kā personība ar savām personīgajām vēlmēm. Tāpēc, ja agrāk viņam bija šaubas par kādu no ēdieniem, tad tagad viņš pārdomāti to atstumj. Bērna atmiņa tāpat uzlabojas. Iespējams, viņš pie sevis domā: „ Ēst man dod regulāri, tā ka es vienmēr uzspēšu izēst tik, cik man vajag”.

Pie zobu šķilšanās bērna apetīte samazinās, īpaši kad aug pirmie dzerokļi. Diezgan ilgstošu laiku viņš, iespējams, apēdīs tikai pusi savas ierastās porcijas, citreiz vispār atteiksies no ēdiena. Galvenais, ir jāatceras, ka apetīte pilnīgi dabīgi mainās no nedēļas nedēļā vai pat no dienas dienā. Mēs, pieaugušie, zinām to pēc sevīm. Šodien mums gribas tomātus, bet rīt zirņu zupa liksies brīnišķīgi garšīgi. Ar bērnu notiek tas pats. Bet mēs to nepamanām līdz gadam, tā kā bērns šajā vecumā ir pārāk izsalcis, lai atteiktos vienalga no kāda ēdiena.

Dakteres Deivisas eksperimenti

Daktere Klāra Deivisa uzstādīja sev uzdevumu noskaidrot, ko ēdīs bērni, ja viņi vadīsies tikai no savām vēlmēm, un ja viņiem tiks piedāvāta plaša ēdienu izvēle. Priekš eksperimenta viņa izvēlējās trīs bērnus vecumā no 8 līdz 10 mēneši, kuri līdz šim nebija neko citu mēģinājuši, izņemot mātes pienu.

Tā lūk viņa tos baroja. Pie katras ēdienreizes bērniem priekšā tika nolikti seši vai astoņi šķīvji ar dažādu vienkāršu un veselīgu ēdienu: dārzeņi, augļi, olas, putras, gaļa, rupjmaize, piens, ūdens un sulas. Bērniem palīdzēja ēst tikai tad, kad viņi parādīja, ko tieši viņi grib. Piemēram, 8 mēnešus vecs mazulis ielika roku sarīvētās bietēs, bet pēc tam nolaizīja to no rokas, - tad viņam deva tējkaroti biešu. Pēc tam atkal gaidīja, lai viņš parāda, ko viņš atkal grib. Varbūt atkal bietes, bet varbūt – rīvētus ābolus.

Daktere Deivisa konstatēja trīs svarīgus apstākļus. Pirmkārt, bērni, kuri paši izvēlējās savu ēdienkarti, no vienkāršo un daudzveidīgo ēdienu skaita, attīstījās ļoti labi. Neviens no viņiem nekļuva ne pārak tievs, ne pārāk resns. Otrkārt, tāda bērna ēdiens par noteiktu laika periodu iekļāva visus svarīgākos elementus, kā ja viņš ēstu tieši saskaņoti ar zinātniskiem priekšstatiem. Treškārt, no vienas ēdienreizes uzņemšanas līdz nākamai bērna apetīte mainās.

Bērns vairākas dienas pēc kārtas var ēst tikai zaļumus. Pēc tam viņš pēkšņi sāks dot priekšroku produktiem, kas satur cieti. Bet dažbrīd viņš jūs pārsteigs ar to, ka pusdienās aprobežosies tikai ar bietēm, turklāt apēdīs tās četras reizēs vairāk, nekā jums liksies normāli. Un pēc tam viņam nebūs ne vemšana, ne sāpes kuņģī, ne caurejas. Bērns reizēm var izdzert 250 g piena papildus pusdienām, bet vakariņās vispār atteikties no piena. Daktere Deivisa sekoja līdzi gaļas patēriņam vairākas dienas. Dažas dienas bērns izēda ierasto gaļas porciju, nākamajās dienās viņš sāka apēst to arvien vairāk un vairāk, pēc kā gaļas patēriņš atkal pazeminājās. Šis fakts dakteri Deivisu uzveda uz domu: iespējams, bērna organisms asi izjuta vajadzību pēc vielām, ko satur gaļa, kas arī bija par iemeslu tās pastiprinātai lietošanai. Pēc tam daktere Deivisa veica rindu eksperimentu ar vecākiem bērniem, pat ar slimiem, un rezultāti bija tie paši.

Ko vecākiem derētu noskaidrot

Augstāk minētais nenozīmē, ka vecākiem vajag savam bērnam pēc izvēles pasniegt sešas vai astoņas bļodas katru dienu kā restorānā. Bet tas nozīmē, ka vecāki var uzticēt bērnam pašam izlemt, ko ēst, ja viņam tiek piedāvāts daudzveidīgs un veselīgs ēdiens ar garšas uzskaitījumu dotajā momentā. Tas nozīmē, ka vecāki var atļaut bērnam, ja viņam gribās, apēst vairāk kādu no produktiem, nekā parasti, un neuztraukties par sekām. Vēl jo vairāk, tas nozīmē, ka vecākiem nav jāuztraucas, ja bērnam rodas īslaicīga nepatika uz kādu no produktiem.

Mūsdienīgam cilvēkam grūti ar to samierināties. Mēs daudz dzirdējām par zinātnisku pieeju barošanai un aizmirsām, ka mūsu organisms zināja to visu jau miljons gadu atpakaļ. Katrs jāņtārpiņš konkrēti zina kādas lapu sugas viņai vajadzīgas un nesāks ēst nevienu citu. Alnis noskries tūkstošs kilometru, lai palaizītu sāli, ja viņa organisms to pieprasa. Sarkankrūtītis labi zina, kas der viņa organismam, nenoklausoties ne vienu no lekcijām par šo tēmu. Tādēļ nav brīnums, ka cilvēks tāpat dažās pakāpēs ir apveltīts ar intuitīvām zināšanām par to, kas viņam ir derīgs. Es negribu teikt, ka bērns vai pieaugušais vienmēr ēd tikai to, kas viņam derīgs, un es negribu teikt, ka vecākiem nav jāzina, no kā sastāv veselīga maltīte. Ja māte savu bērnu baro tikai ar konfektēm un tēju, tad nav iespēja apmierināt organisma vajadzības no šādas izvēles. Svarīgi, lai māte zinātu, kāpēc dārzeņi, augļi, piens, olas, putras ir derīgi, lai varētu nodrošināt bērnam racionālu ēdināšanu. Bet priekš viņas ir tikpat svarīgi zināt, ka nepieciešams rēķināties ar bērna instinktiem, ka viņa apetīte, dabiski, ka mainīsies un ka beigās viņš dabūs visas nepieciešamās barības vielas, ja vien viņam nav iepotēta uzmanība uz kādu no produktiem.

Lai bērns neēd dārzeņus, ja negrib

Ja viņš pēkšņi atsacīsies ēst dārzeņus, kuri viņam garšoja pagājušajā nedēļā, lai tā būtu, kā viņš grib. Ja jūs viņu necentīsieties pierunāt, viņš drīz vien no jauna iemīlēs šos dārzeņus. Bet, ja jūs uzstāsiet, lai viņš ēd to, kas viņam dotajā momentā nepatīk, jūs panāksiet tikai to, ka īslaicīga nepatika pret doto ēdienu kļūs par pastāvīgu. Ja viņš divreiz atteiksies no kādiem dārzeņiem, nedodiet viņam tos kādas divas nedēļas.

Protams, mātei nepatīkami, ja bērns atsakās ēst to, kas bija speciāli viņam pirkts un gatavots un kas viņam patika pagājušajā nedēļā. Mātei ir grūti noturēties un nedusmoties tādā situācijā. Bet ir jāņem vērā, ka pierunāšana un draudi tikai iepotēs viņā riebumu uz doto ēdienu.

Ja viņš mīl vienus dārzeņus un nemīl citus, kas ir ļoti tipiski bērna otrajam dzīves gadam, dodiet viņam tos, kurus viņš mīl.

Ja viņš vispār negrib ēst nekādus dārzeņus, dodiet viņam vairāk augļus. Ja viņš ēd pietiekami daudz augļus, pienu un uzņem vitamīnus, tas aizpilda visu, kas pieejams dārzeņos.

Ko darīt, ja bērnam apnikušas putras

Daudziem bērniem uz otro dzīves gadu apnīk putras. Nelieciet tās bērnam ēst. Eksistē masa aizstājēju, kurus jūs varat viņam piedāvāt, piemēram, maize, makaroni, cepumi, kartupeļi utt. Pat, ja viņš vispār atteiksies no produktiem, kas satur cieti, dažu nedēļu laikā, tad tas viņam nekaitēs.

Neuztraucieties, ja dažreiz bērns maz dzers pienu

Piens – ļoti vērtīgs produkts. Tas satur daudzas vielas, kas ir nepieciešamas bērnam. Aptuveni 750 gramu piena dienā pilnīgi pietiekami jebkuram bērnam vecumā no 1 gada līdz 3 gadiem, ja viņa barošana ir pietiekama daudzveidīga. Vairākums bērnu šajā vecumā izdzer pienu ne vairāk kā norādīts, bet dažreiz arī mazāk. Ja vecāki sāk uztraukties vai uzstāt un likt bērnam izdzert vairāk, tad pakāpeniski viņam piens patiks aizvien mazāk un mazāk. Un beigās viņš dzers pienu mazāk, nekā viņš būtu dzēris, ja vien viņu nepiespiestu.

Neprasiet bērnam izdzert vēl pienu, ja viņš skaidri parādījis, ka vairāk negrib. Katru reizi, kad viņš pretosies jūsu pierunāšanai, viņam arvien vairāk liekas, ka viņš patiešām negrib pienu. Pat, ja viņš dienā izdzers ne vairāk kā 200 gramu - neuztraucieties un pagaidiet, kamēr viņš pats sagribēs vairāk. Ja viņš turpina izdzert mazāk pienu, nekā puslitru, jūs varat aizvietot to ar citiem piena produktiem(siers, biezpiens, kefīrs u.c.).

Bet, ja bērns mēneša laikā negrib ēst nekādus piena produktus, jums jādodas pie ārsta. Ārsts izrakstīs kalciju. Bet bērns, iespējams, agri vai vēlu atkal iemīlēs pienu.

Neiepotējiet bērnam pārliecību pret kādu no ēdieniem

Ne jau nejauši mēs šeit apspriežam šo jautājumu. Lieta tāda, ka nepatikšanas ar ēdināšanu parasti sākas starp vienu un diviem gadiem. Bērns ietiepjas, māte uztraucas, un jo vairāk māte uzstāj un cenšas pierunāt bērnu, jo mazāk viņam gribas ēst. Un jo mazāk bērns ēd, jo vairāk māte uztraucas. Katras pusdienas kļūst par spīdzināšanu. Un tas var turpināties gadiem. Saspīlējums, kas pieaug attiecībās starp vecākiem un bērniem, noved pie citām audzināšanas problēmām.

Pats labākais veids kā saglabāt bērnam labu apetīti, tas ir netraucēt viņam domāt, ka viņš pats grib ēst, nevis jūs gribat viņu pabarot. Lai viņš apēd vairāk vienu ēdienu un pavisam, lai neēd citu, ja viņam tā gribas. Jums ir jānodrošina viņam daudzveidīga un pilnvērtīga ēdināšana, bet izvēlaties tādu ēdienu, kuru viņš patiešām mīl. Nebrīnieties, ja viņa gaume mainās no viena mēneša otrā.

Ja jūs nepiespiedīsiet bērnam ēst, tad, visdrīzāk, viņš apēdīs pietiekami lai apmierinātu sava organisma prasības, kaut arī ēdiena daudzums būs dažāds dienu no dienas. Bet, ja jūs uzskatāt, ka viņa ēdināšana neiekļauj visu nepieciešamo, jums ir jāgriežas pie ārsta.

Ja bērns spēlējas pie galda

Tas var pārvērsties problēmā. Tā notiek tāpēc, ka bērns jau vairs nav tik izsalcis kā agrāk. Viņam vairāk patīk grozīties, spēlēties ar karoti vai ar ēdienu, apgriezt tasīti, sviest lietas uz grīdu. Es redzēju, kā vienu mazu zēnu baroja, tai laikā kad viņš uzlīda ar kājām uz krēsla, novēršoties no mammas. Citā reizē viņš staigāja pa istabu, bet viņam nopakaļ ar šķīvi un karoti staigāja piekususī māte.

Spēlēšanās pie galda nozīmē, ka bērns ir izaudzis un viņa māte vairāk uztraucas par viņa barošanu, nekā viņš pats. Viss tas ir ļoti nepatīkami, kaitina un beigās var novest pie apetītes zuduma bērnam. Nepieļaujiet to. Jūs, laikam, ievērojāt, ka bērns sāk spēlēties ar ēdienu, kad viņš daļēji vai pilnībā remdēja savu izsalkumu, bet, ne tad, kad viņš ļoti grib ēst. Tādēļ, ja viņš pārstāj pievērst uzmanību ēdienam, kas atrodas viņa priekšā, uzskatāt, ka viņš paēda pietiekami, palaidiet viņu prom spēlēties un novāciet šķīvi.

Ja bērns nekavējoties sāk činkstēt, lai viņa ēdienu neaizvāc, tā it kā viņš gribētu teikt: "Jūs mani nepareizi sapratāt, es neesmu vēl pieēdies", dodiet viņam vēl vienu iespēju. Bet, ja viņš nenožēlo, ka ēdiens novākts, necenšaties viņu pabarot nedaudz vēlāk. Ja viņš būs pārāk izsalcis līdz nākamajai barošanas reizei, pabarojiet viņu agrāk. Ja jūs vienmēr novāksiet ēdienu, tikko kā bērns zaudējis interesi uz to, viņš būs uzmanīgāks pret savu ēdienu un nesāks spēlēties ar to agrāk kā pieēdīsies.

Bet šeit vajag pārdomāt. Gadu vecs bērns saņem milzīgu baudu iegrūžot roku dārzeņu biezenī vai izsmērējot putru. Viņš var vienlaikus labprātīgi ēst. Es nerekomendētu aizliegt viņam eksperimentēt ar savu ēdienu, tā kā priekš viņa tā ir apkārtējās pasaules izzināšana. Ja viņš cenšas apgāzt šķīvi, pieturiet to vai pagrūdiet malā, vai pārtrauciet barošanu.

Jo agrāk bērns sāks ēst pats, jo labāk

Vecums, kurā bērns sāk ēst patstāvīgi ar karoti, ir atkarīgs galvenokārt no pieaugušajiem. Daktere Deivisa savos eksperimentos atklāja, ka daži bērni diezgan labi ēda ar karoti pat līdz gadam. Bet pie pārlieku gādīgas mātes, bērns ar karoti neēdīs pat līdz 2 gadiem. Viss ir atkarīgs no tā, kad jūs dosiet viņam iespēju iemēģināt savus spēkus. Lielākā daļa bērnu izrāda interesi ēst ar karoti ap gadu, un, ja viņiem netraucē, tad daudzi no viņiem var lieliski ēst ar karoti bez citu palīdzības ap 1,5 gadiem. Sagatavošanās patstāvīgai ēšanai sākas jau 6 mēnešos, kad bērns ēd, turot rokās cepumus, maizi vai kaut ko citu, pēc tam 9 mēnešos, kad jūs dodat viņam ar dakšiņu saspaidītu ēdienu un viņš ar rokām ņem mazos gabaliņus un liek tos mutē. Ja jūs neatļaujat bērnam ēst ar rokām, tad, iespējams, viņš daudz vēlāk, nekā citi bērni, iemācīsies ēst ar karoti.

Vairums bērnu vienkārši izrauj karoti mātei no rokām, kad viņi jūt vajadzību iemācīties ēst patstāvīgi. Māte var padomāt, ka bērns niķojas, bet labāk, ja viņa atdos karoti bērnam, bet pati paņems citu.

Bērns ātri atklāj, ka vienkārši iegūt karoti ir nepietiekami, ka iemācīties ēst pašam ir ļoti grūti. Viņam būs nepieciešamas pāris nedēļas, lai iemācītos pasmelt ēdienu, un vēl pāris nedēļu, lai ieliktu ēdienu mutē, nenometot karoti pa ceļam. Viņš drīz nogurst no šiem neauglīgajiem mēģinājumiem un sāk spēlēties ar ēdienu. Tad jums ir jāaizvāc ēdiens, atstājot tikai dažus gabaliņus gaļas, lai viņam ir ar ko eksperimentēt.

Pat, tad kad viņš godīgi cenšas ēst ar karoti, viņš nosmērēs gan sevi, gan visu apkārt, un jums ar to ir jāsamierinās. Ja jums ir žēl paklāju, paklājiet zem bērna krēsla lielu vaskadrānu.