Speciālista atbilde:
| Labvakar.
Auksti spiesta linsēklu eļļa satur polinepiesātinātas taukskābes, tā ir labs E vitamīna avots, eļļā ir ļoti labi sabalansēta linol un linolēnskābju attiecība - līdz ar to tā uzskatāma par alternatīvu zivju eļļai. Tā tiek lietota sirds un asinsrites sistēmas slimību profilaksē līdzīgi kā zivju eļļa. Eļļa veicina rētu sadzīšanu, paaugstina organisma aizsargspējas, regulē redzes asumu, kā arī regulē organisma vielmaiņu. Svarīgi ir atcerēties, ka šo eļļu NEDRĪKST karsēt, jo tā satur daudz polinepiesātinātās taukskābes, kas karsējot pārveidojas un rada kaitīgas vielas, tātad neko šajā eļļā cept nedrīkst. Bet tā ir laba piedeva salātu pagatavošanai. Runājot par svaru, šī eļļa regulē vielmaiņu, līdz ar to ir vēlama diētās, tomēr nelielos daudzumos, jo kalorijas tajā ir daudz, bet viena tējkarotīte salātiem dos tikai labumu Tavai veselībai un vielmaiņai. Tālāk par kaņepju eļļu. Pēc savas būtības tā ir līdzīga linsēklu eļļai, jo arī tajā ir lieliska neaizvietojamo taukskābju attiecība un sabalansētība. Kaņepju sēklās esošās taukskābes ir nepieciešamas enerģijas radīšanai, pareizai nervu sistēmas darbībai, smadzeņu attīstībai un funkcionēšanai, ādas veselībai un elastīgumam, labai vielmaiņai, normālai sirds-asinsvadu sistēmas darbībai, hormonu ražošanai, efektīvai imūnreakcijai. Un atkal tas pats - karsēt nedrīkst. Lietojot pa tējkarotei pie salātiem, būs labs efekts gan vielmaiņai, gan veselībai. Tomēr abas eļļas - linsēklu un kaņepju - lietot nav jēgas, tāpēc izvēlies vienu, sev tīkamāko.
Tālāk par rapšu eļļu, pēc savas būtības tā ir līdzīga olīveļļai, arī tur ir labas taukskābju attiecības, taču pilnīgi savādākas kā iepriekšpieminētajās eļļās. Rapšu eļļā ir vairāk mononepiesātinātās taukskābes, nevis poli, tāpēc to droši var lietot cepšanai. Ar vielmaiņas veicināšanu gan šai eļļai nav nekāda sakara. Lietot var, bet manā skatījumā tomēr augstvērtīgāka ir olīveļļa.
Tālāk par linsēklām. Sēklas satur 35 – 45% eļļas, 18 – 33% olbaltumu, 12 – 16% ogļhidrātu, A, B ,E un F vitamīnu, 30 – 35% šķiedrvielu, makroelementus: 5 mg/g kalcija, 4 mg/g magnija, 0,1 mg/g dzelzs un mikroelementus: varu, mangānu, cinku, alumīniju, selēnu, niķeli, jodu, boru. Linsēklu proteīns tiek uzskatīts par labāko augu izcelsmes olbaltumu. Lignāna savienojumi noder onkoloģisku slimību un hormonālās sistēmas traucējumu ārstēšanā. Tiem piemīt arī antibakteriālas, pretsēnīšu un pretvīrusu īpašības. Veselas vai sasmalcinātas linsēklas lieto par caurejas līdzekli hroniska aizcietējuma gadījumā. Uzbriedušās linsēklas palielina zarnu lūmena apjomu un mehāniski kairina zarnu receptorus, veicinot resnās zarnas peristaltiku (citiem vārdiem sakot - uzlabo vēdera izeju). Ja sēklas ir pārlieku sasmalcinātas, tās sāk uzbriest jau kuņģī. Sasmalcinātu sēklu iedarbībā iesaistās arī eļļa, kas darbojas par slīdvielu, atvieglojot zarnu satura pārvietošanos. Tukliem cilvēkiem ieteicams lietot nesmalcinātas linsēklas, jo tad eļļa nenokļūs organismā un nepalielinās uzņemto kaloriju daudzumu. Jālieto svaigi sasmalcinātas linsēklas, jo tajās esošā eļļa ļoti viegli oksidējas, piešķir sēklām nepatīkamu garšu un kairina kuņģi.
Tālāk linsēklas ar inulīnu. Tām piemīt visas jau minētās linsēklu īpašības, tikai tās vēl papildina inulīns. Inulīnu iegūst no auga topinambūra un tam piemīt daudz labu īpašību - tas uzlabo barības sagremojamību, rada sāta sajūtu un uzlabo vielmaiņu, novērš vēdera aizcietējumus, uzlabo aknu darbību, efektīvs pret aterosklerozi, podagru, nierakmeņiem, mazasinību.
Linsēklas ieteicams lietot katru dienu pa 1-2 tējkarotēm, tās var pievienot jebkuram ēdienam. |